Jau kopš šīs koalīcijas izveidošanas tikusi apspriesta tās stabilitāte, taču pēdējo nedēļu laikā, šķiet, domstarpības uzvirmojušas savā ziņā nebijušos apmēros. Savu artavu tam piedeva arī ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga pēkšņā pāriešana no KPV LV uz Nacionālo apvienību. Pamestās partijas valde aicina Vitenbergu atlaist no ministra amata, tikmēr Saeimas frakcija tam nepiekrīt. Premjers arī nesteidzas ar demisijas pieprasīšanu. Tam visam pa vidu eļļu ugunij piešāvusi Jaunā konservatīvā partija (JKP), izsakot šaubas, vai līdz ar šo situāciju vispār spēkā ir koalīcijas līgums. Koalīcija sākusi pamatīgi šūpoties?
Visas šīs turbulences ir radītas laikā, ko pandēmijas dēļ mēs maz pamanām un kam savā ziņā iemesls ir pērn priekšlaicīgi notikušās Rīgas domes vēlēšanas. Un ne publiskajā vidē, ne medijos mēs īsti nepamanām, ka politiķiem šis ir karstākais laiks – priekšvēlēšanu laiks. Sabiedrība to maz redz, jo pandēmijas dēļ ierastās tikšanās ar vēlētājiem nenotiek, nav aģitācijas telšu, turklāt Rīgā vispār nav priekšvēlēšanu aģitācijas, jo šeit vēlēšanu nebūs, tādēļ rodas sajūta, ka daudzi cilvēki nezina, ka tūlīt būs vēlēšanas. Lai gan šīs nav Saeimas, bet pašvaldību vēlēšanas, tomēr politiskajām partijām tās ir ļoti svarīgas to pārstāvniecībai reģionos un šogad vēl būtiskāk – jaunajos reģionos. Kopš esmu politikā, neatceros nevienas pašvaldību vēlēšanas, kas partijām būtu bijušas tik svarīgas kā šīs. Un tad var arī saprast šo gājienu ar Vitenberga partijas maiņu īsi pirms pašvaldību vēlēšanām. Es domāju, ka mūsu partneri šo izspēlē kā spēka kārti, kas dod papildu bonusu uz pašvaldību vēlēšanām. Un te jāskatās, kā šajā kontekstā reaģē pārējie partneri – vai norij šo krupi, vai reaģē kā savādāk.
Jāsaka, ka tas neko nav mainījis koalīcijas partneru attieksmē pret reformām vai lēmumiem pēc būtības, ko valdība pieņem attiecībā uz tautsaimniecību vai pandēmiju. Šī situācija vairāk ir izraisīta saistībā ar vēlmi palielināt ietekmi koalīcijā. Kāds no partneriem uzskata, ka kāds cits ir kļuvis ietekmīgāks. Es apzināti nesaucu partijas vai frakcijas, bet tie, kuri seko politiskajiem procesiem, sapratīs vai kāds no politiskajiem spēkiem uzskata, ka viņu pienesums koalīcijā nav novērtēts, piemēram, balsu skaits Saeimā. Strīds nav par darāmiem darbiem vai budžeta naudas sadali, jo šā gada budžets pēc ilgām diskusijām tika apstiprināts un arī par nākamā gada budžeta aprisēm sarunas vismaz pagaidām nav asas. Runa ir par ietekmi partiju apvienībā, ko sauc par valdību. Diemžēl šajā situācijā arī netiek skaidri izteiktas konkrētas vēlmes, tāpēc gan premjers, gan citi mūsu frakcijas pārstāvji tiekas un diskutē ar koalīcijas partneriem, lai saprastu, kādā veidā mēs turpinām strādāt tālāk.
Taču gribu uzsvērt vienu būtisku niansi attiecībā uz koalīcijas līgumu – tajā tiek lietots termins "sadarbības partneri", kas šā līguma izpratnē ir Saeimas frakcijas, kuras veido valdību. Koalīcijas sadarbības partneri nav partiju valdes, līdz ar to premjeram formāli nav jāreaģē uz kādas partijas valdes paziņojumiem vai norādījumiem. Viņam ir jāreaģē uz sadarbības partnera – frakcijas – viedokli. Attiecīgi sadarbības līgums skaidri definē – frakcijai ir tiesības atsaukt ministru un vietā deleģēt citu kandidātu, saskaņojot to ar Ministru prezidentu.
Savdabīgu satricinājumu koalīcijas stabilitātes kontekstā radīja arī Saeimas balsojums pretēji valdības lemtajam, proti, atļaujot sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus āra terasēs. Premjera reakciju par šo parlamenta lēmumu varētu definēt kā sava veida apvainošanos par šādu rīcību, bet tikmēr publiskajā telpā šī Saeimas rīcība pat tiek dēvēta par neuzticības izteikšanu valdībai un apliecinājumu koalīcijas nestabilitātei.
Es diezgan tieši piedalījos ne tikai balsojumā par šo lēmumu, bet arī tā gatavošanā. Politikā ir tāda lieta – politiskais kompromiss. Šis likumprojekts tika skatīts steidzamības kārtā divos lasījumos, un te ir būtiska nianse. Ja divas trešdaļas deputātu nobalso par likumprojekta steidzamību, tad parlamenta pieņemto likumu Valsts prezidents pat gribot nevar atdot atpakaļ Saeimā pārskatīšanai un viņam tas ir jāizsludina. Konkrētā likumprojekta izskatīšanas gaitā bija vairāki opozīcijas priekšlikumi un arī viena koalīcijas partnera priekšlikums, kuri pārējo koalīcijas partneru skatījumā paredzēja būtībā nekontrolētu ierobežojumu atcelšanu, un prezidents – kā minēju – tā pieņemšanas gadījumā nevarētu šo lēmumu neizsludināt. Jautāsiet, kāpēc šie priekšlikumi neparādījās medijos? Jo tie tika atsaukti, un tāpēc neviens tos neredzēja, kad par tiem tika balsots. Saeimas sēdē izskatījās, ka ir tikai viens priekšlikums par terasēm, par kuru visi priecīgi nobalsoja. Bet tur tika ieguldīts milzīgs darbs. Milzīgs! Un es gribu pateikt paldies Nacionālās apvienības un Attīstībai/Par! pārstāvjiem, kā arī JKP un KPV LV, kuri beigās piekrita šim kompromisam. Ar šo Saeimas lēmumu tika atļauta terašu atvēršana, bet tajā pašā laikā netika atbalstīti vairāki citi Saeimas deputātu priekšlikumi, kas paredzēja nekontrolētu ierobežojumu atcelšanu, kas šajā (epidemioloģiskajā – red.) situācijā nebija pieļaujams. Tāpēc trešdienā pirms ceturtdienas Saeimas plenārsēdes notika ilgstošas konsultācijas un sapulces, kurās tikās gan frakciju vadītāji, gan frakcijas tikās atsevišķi, lai saskaņotu nianses. Pēc tam nākamajā rītā vēl bija komisijas sēde un šie citi koalīcijas deputātu priekšlikumi tika atsaukti. Opozīcijas deputāti savus priekšlikumus gan neatsauca, taču atsevišķi koalīcijas deputāti vairs neatbalstīja opozīcijas priekšlikumus.
Tāds ir situācijas kopējais skats, ja zina visus faktus, līdz ar to es nesaskatu nekādu pretrunu. Protams, tas nesaskanēja ar valdības pieņemtajiem lēmumiem, bet tas bija iespējami labākais risinājums, kādu mēs varējām panākt uz to brīdi. Un es pat negribētu to dēvēt par mazāko ļaunumu. Politikā citas iespējas nav, mēs nevaram nostāties kā siena pret sienu un viens otru apmētāt ar dubļiem. Ja Saeima nespēj iziet no situācijas, tad šāds parlaments ir jāatlaiž, ja tā spēj atrast kompromisu, tad tā ir darboties spējīga. Nereti mēs atrodam kompromisus arī ar opozīciju, protams, tas varētu notikt arī biežāk, bet, ja mēs nemeklētu kompromisus, mums visiem būtu jāiet mājās.
Runājot konkrēti par JKP īstenoto politiku koalīcijā – tas nav vērojams tikai tagad priekšvēlēšanu periodā – šī partija regulāri ir bijusi asa, pat agresīva, gan attiecībā pret premjeru, gan citiem koalīcijas partneriem. Brīžiem ir sajūta, ka JKP mēģina visu laiku provocēt, pārbaudīt kaut kādas pacietības robežas. No malas tas neļauj uzskatīt koalīciju par ļoti stabilu. Vai arī šī retorika ir tikai tāda publiska izrādīšanās? Protams, JKP nav vienīgie koalīcijas "huligāni".
Ir jāatceras viena nianse – mūsu partneriem JKP tika dota iespēja izveidot valdību uzreiz pēc vēlēšanām, bet daudzu un dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās. Līdz ar to, protams, nāk līdzi tas sarūgtinājums par neizmantoto iespēju. Un šeit es negribētu teikt, ka JKP strādā, lai brucinātu valdību. Nemaz nē. Savādāk viņi nepiekristu kompromisiem un mums neietu uz priekšu reformas. Es to ļoti jutu, kad viņu līdere Juta Strīķe bija vēl dzīva un strādāja kā Saeimas frakcijas vadītāja – ja reiz cilvēks bija izlēmis strādāt šajā valdībā, tad darīja visu iespējamo, lai šī valdība funkcionētu un lēmumi tiktu pieņemti. Un tika atrasti risinājumi, kas bija ļoti izteikti viņai. Un arī tagad nav tādas sajūtas, ka mūsu partneri JKP gribētu gāzt valdību. Patiesībā visi (koalīciju veidojošie – red.) politiskie spēki ir pateikuši, ka viņi ir gatavi strādāt. Un domāju, ka (pašreizējo publisko domstarpību – red.) iemesls ir par to, kāda kuram ir ietekme un kā šī ietekme izpaužas izpildvarā, īpaši valdībā, – cik tā ir liela, un vai viņi ar to ir apmierināti, bet ja neapmierināti, tad cik lielu ietekmi viņi gribētu.
Un protams, kā jauns politiskais spēks JKP arī pārbauda šīs robežas. Bet tas ir normāli – es pats ienācu politikā ar Jauno laiku, un arī mēs tā kādreiz darījām. Vienkārši ir jāpieaug. Bet šobrīd mēs strādājam un nav neviena, kurš speciāli klupinātu valdību.
Tad rezumējot – lai gan publiski šī koalīcija izskatās ļoti trausla un kašķīga, tomēr vismaz iekšēji koalīcijā nejūtat signālus, ka tūlīt būs jāmeklē jauns premjers un jāveido jauna valdība.
Tieši tā. Protams, apzināmies, ka priekšvēlēšanu laikā tās turbulences ir lielākas nekā iepriekš, bet nav sajūtas par iespējamu krīzi. No manas pieredzes – strādājot Saeimā un piedzīvojot vairākas valdības, kad ir notikušas valdību maiņas, kādu brīdi pirms tam to var just gaisā, ko tu ieelpo šeit Saeimā. Ja kāds ir vienojies par jaunu valdību, to jūt uzreiz, pat ja tas netiek publiski pateikts. Šādas sajūtas (šīs koalīcijas laikā – red.) nevienu brīdi nav bijis – ka kādam jau būtu vienošanās par jaunu koalīciju, valdību vai premjeru. Tas, ka šādas sarunas ir bijušas, tas drīzāk ir bijis saistīts ar to, ka kāds uzskata, ka viņa ietekme vai pārstāvniecība nav novērtēta, ka kādam ietekmes ir par daudz, un tas var būt objektīvs un tīri subjektīvs viedoklis. Kāds varbūt uzskata, ka JKP ir par daudz (ietekmes – red.), tajā pašā laikā JKP varbūt uzskata, ka viņu pienesums netiek novērtēts. Protams, līdz ar Vitenberga pāriešanu uz Nacionālo apvienību JKP ir pamats uzskatīt, ka ietekmes līdzsvars koalīcijā tiek pārdalīts, un kaut ko prasa, bet, ko tieši, līdz galam pateikt nevar. Un šo rūpīgā darbā un dažādās tikšanās tiek mēģināts noskaidrot – var redzēt neapmierinātību, to mēs visi redzam no viņu paziņojumiem, bet būtu labi, ja gan JKP, gan arī citi kolēģi daudz skaidrāk definētu savas vēlmes. Tomēr ir sajūta, ka neviens publiski negrib teikt, ka šis ir par ietekmi vai amatiem, jo publikā tikai tiek runāts par koalīcijas līgumu. Bet patiesībā redzam, ka runa ir par amatiem. Un tas ir tas, kas apbēdina premjeru, kurš uzskata, ka šobrīd nav svarīgāku lietu par vakcināciju, un tas neattiecas tikai uz veselības ministru. Ja mēs gribam panākt augstu vakcinācijas līmeni, lai Jāņus jau varētu svinēt, kā ierasts, mums tiešām temps ir jākāpina, un tas nozīmē visa Ministru kabineta saliedētu darbu.