Publiski no jums jau ir izskanējusi psihiatrijas nozares kritiskā pozīcija pret jauno veselības budžetu, neapmierinātība ar budžetu izskan katru gadu un no daudzām nozarēm, bet, ņemot vērā jūsu ilggadējo pieredzi gan Nacionālā veselības dienesta (NVD) vadībā, kas administrē nozares finanses, gan akadēmiskajā darbā sadarbībā ar Pasaules Veselības organizāciju, es gribu jautāt, varbūt jums ir diagnoze, kāpēc veselības aprūpes sistēmai hroniski nepietiek naudas, un recepte, kā to beidzot labot?
Kopējā diagnoze tomēr ir tāda, ka veselības aprūpe kā tāda pamatā ir ļoti dārga un dārga tā ir visā pasaulē, un, attīstoties jaunajām metodēm, tā kļūst aizvien dārgāka. Turklāt veselības aprūpe vienmēr ir uzmanības centrā, jebkura valsts tieši to mēģina nodrošināt kā primāro. Latvijas situācija ir tāda, ka mēs tomēr esam nabadzīgi – lai ko mēs gribētu sev iestāstīt, bet mēs esam nabadzīgi, taču vienlaikus mēs esam tādā kā bagāto klubā un cilvēku prasības pret veselības aprūpi ir augstas. Iznāk ļoti liela pretruna – no vienas puses, vajadzētu to izvirzīt kā prioritāti un ieguldīt lielus līdzekļus, lai cilvēki justu reālu labumu, bet to Latvijā īsti negrib un nedara. Tad nu veidojas tā lielā pretruna – no vienas puses, mēs visiem deklarējam, ka ļoti labā kvalitātē visu visiem nodrošinām, un cilvēki arī to no mums prasa, bet beigās sanāk, ka naudas hroniski nepietiek.
Tas, kas mani visvairāk apbēdināja šajā budžeta veidošanā, par spīti tam, ka es jau esmu daudz sists un daudz ko zinu un saprotu, – tā kopējā attieksme, ka neviens par to negrib uzņemties nekādu rūpi un visi no šīs jomas kratās vaļā. Un tad vēl visi šie klasiskie izteikumi par efektivitāti [valdības sēdē, kurā tika lemts par budžetu, premjers Krišjānis Kariņš (JV) uz veselības ministres Līgas Meņģelsones (AS) prasīto par nozares finansējumu skarbi atbildēja:
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 17. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!