Vairākkārt mēģināts kustināt restitūcijas jautājumu, taču neveiksmīgi. Vai ir cerība, ka šis būs beidzot tas brīdis, kad tas tiks atrisināts? Ņemot vērā, ka partija Attīstībai/Par! rosina izmaksāt kompensāciju 40 miljonu eiro apmērā kā atlīdzību Latvijas Ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto ebrejiem piederošo nekustamo īpašumu.
Cerība ir, mēs nekad to nezaudējām. Kad Šimons Peress (kādreizējais Izraēlas valsts prezidents un vairākkārtējs premjerministrs – red.) uzstājās Rīgas sinagogā savas vizītes Latvijā laikā, atbildot uz jautājumu, kāda ir visraksturīgākā īpašība ebreju tautai, viņš teica: nezaudēt cerību.
No tā būtu jāmācās daudzām tautām, arī latviešiem.
Laikam. Bet tā cerība šobrīd saistīta ar to, ka valdošā koalīcija, veidojot valdību, vienojās, ka ir daži jautājumi, par kuriem koalīcija vienojas nevienoties, un tas nebūs nekāds pārkāpums, ja tie tiks iniciēti vai atbalstīti. Tādi jautājumi ir trīs, viens no tiem – restitūcijas jautājums. Tiesa, visi to sauc par restitūciju, kaut mēs paši negribam saukt par restitūciju.
Kāpēc?
Jo restitūcijai vai kompensācijai ir cits zemteksts – tu kompensē kaut ko, kaut kādu savu vainu. Vainas nevienam nav.
Jā, tas arī ir viens no jautājumiem, par ko cilvēki aktīvi diskutē, – kāpēc Latvijai jāmaksā par Hitlera vai Staļina grēkiem?
Jāsaprot, kas bija noticis, kāds tas process bija. Padomju vara atņēma īpašumus, Hitleriskā, nacistiskā vara iznīcināja. Latvijas neatkarības atjaunošanas brīdī tos īpašumus, ko visiem padomju vara bija atņēmusi, pārņēma Latvijas Republikas pašvaldības un pēc tam atdeva tiem, kam varēja atdot – kam bija īpašumtiesības un kas vai viņu mantinieki bija dzīvi.
Latvijas Republikas pašvaldībās palika īpašumi, kurus neatdeva, jo nevarēja atdot saskaņā ar likumu.
Un tāpēc te nav runa par vainas izpirkšanu.
Atņēma Padomju Savienība. Latvija pārņēma šos īpašumus, jo, paldies Dievam, atjaunoja Latvijas neatkarību. Šobrīd tos īpašumus, kurus nevarēja atdot īpašniekiem vai mantiniekiem, izmanto ne tie, kam tie piederēja pirms 1940. gada.
Daudzos gadījumos tie ir labticīgie ieguvēji, kuriem ņemt nost arī nebūtu juridiska pamata.
Tieši tā, bez šaubām! Un tāpēc mēs lūdzam daļēji atlīdzināt kadastrālo vērtību.
Pat ne tirgus vērtību?
Nekādā gadījumā par tirgus vērtību neiet runa, jo tas būtu nepareizi. Pirmkārt, tirgus vērtību var noteikt tikai pārdodot. Otrkārt, ir vērtība, kuru noteikusi Latvijas valsts šiem īpašumiem. Mēs turklāt arī lūdzam atlīdzināt ne visu kadastrālo vērtību, bet tikai daļu no tās.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 19. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
cena alan
Edvins Eglitis
juris pigits