Valsts prezidenta rosinātie grozījumi Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā vienlaikus aizskar ļoti daudzus aspektus – ne tikai baznīcas un valsts attiecības, bet arī valsts drošību, ārpolitiku, iekšējo stabilitāti sabiedrībā. Jūsuprāt, ar šiem likuma grozījumiem, kas juridiski pasludina mūsu pareizticīgās baznīcas neatkarību no Maskavas patriarhāta, ir iespējams sasniegt mērķi un neitralizēt tos riskus, par kuriem runā prezidents Levits?
Man Levita kunga sagatavotais likumprojekts bija pārsteigums, un mans pirmais jautājums bija, vai tiešām likumprojekta sagatavotāji domā, ka ar kaut kādu vienu likumu var mainīt kaut ko cilvēku galvās un tajā reālajā situācijā. Jo tā ir gadsimtu tradīcija pareizticībā – noteikumi, kā atsevišķas baznīcas darbojas, un to nevar mainīt vienkārši voluntāri pati valsts. Tādi mēģinājumi ir bijuši, bet tie vienmēr ir radījuši spriedzi. Tas būtu tas pats, ja, es nezinu, Latvijas valsts pēkšņi paziņotu, ka Latvijas Katoļu baznīca būtu atdalāma no pāvesta. Jā, mēs zinām, ka padomju laikā četrdesmito gadu beigās [PSRS diktatoram Josifam] Staļinam bija tāda ideja, bet neatradās tik paklausīgi garīdznieki, kuri būtu bijuši gatavi īstenot šo projektu. Komunistiskā Ķīna ir īstenojusi šādu projektu, un atkal – tas ir drīzāk kā tāds anahronisms, valsts ideoloģijas uzspiešana.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 9. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!