Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Morālos kompasus neviens nav atcēlis

Par 7 noteikumiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem un skatītājiem, politkorektumu, brīvību un morālo kompasu režisors Alvis Hermanis intervijā Rolandam Pētersonam*.

Sākšu ar filozofisku jautājumu – kas ir cilvēks mūsdienu globāli haotiskajā pasaulē? Vai tas ir mainījies? Kāds ir mūsu dzīves mērķis, jēga? Kurp mēs virzāmies, vai arī varbūt nekur nav jāvirzās? 

Cilvēka daba nemainās un cilvēka sugu uzlabot ar dažādiem jauniem noteikumiem ir bezcerīgi. Ir jau mēģināts. Pietiek arī piemēru, kad visinteliģentākie ļaudis pie zināmiem apstākļiem pāris dienu laikā nomet civilizācijas nastu un atgriežas dzīvnieku pasaulē. Cīņa starp gaišajiem un tumšajiem spēkiem notiek nevis ārpus, bet iekšpus katra no mums un cīņa būs bezgalīga. Piemēram, rakstnieks Varlams Šalamovs pēc 20 pavadītajiem gadiem progresa būvētāju koncentrācijas nometnē, atzinās, ka cilvēka seju ātri vien tur pazaudēja pilnīgi visi ieslodzītie. Izņēmums, starp citu, bija tikai - ticīgie. Kas ir interesanti.
 

Kas Jūs pamudināja publicēt nu jau slavenos 7 uzvedības noteikumus jeb sava veida mākslinieciskās brīvības manifestu Jaunā Rīgas teātra aktieriem un skatītājiem? Kāpēc tieši tagad ir radusies tāda nepieciešamība?

Ar dažiem aktieriem pēdējās dienās runājot, pēkšņi sapratām, ka daudzas no mūsu izrādēm, kuras uztaisījām pirms vairākiem gadiem, šodienas apstākļos vairs nebūtu iespējamas dēļ politkorektuma terora. Piemēram, Vilis Daudziņš atzina, ka izrāde Vectēvs, ar visiem tiem "žīdiem un neonacistiem" būtu stipri jārevidē. Māras Ķimeles Otello, kur Andris Keišs tiek pārkrāsots par nēģeri, šodien skaitās noziegums, jo "blackface" aizliegums teātros vairs neļauj baltajiem atdarināt citas rases. Bez afrikāņu konteksta šīs Šekspīra lugas kompozīcija vairs nedarbojas. Sarakstu varētu turpināt. Tomēr pats ļaunākais, ka ir sākusies pašcenzūra, kad mēs paši esam sākuši raustīties. Nobela prēmijas laureāts Kazuo Išiguro arī šajās dienās runā par to pašu - viņš aicina jaunos rakstniekus nepadoties politkorektuma teroram un saglabāt savu domas un vārda brīvību. Mūsu teātrī šie noteikumi nav nekas jauns. Tie ir spēkā kopš 1997. gada, kopš esmu mākslinieciskais vadītājs. Tie vienkārši bija mūsu nerakstīti likumi, kuri nekad pat netika apspriesti vai apšaubīti. Šobrīd tos gribēju publiski atkārtot, lai visiem būtu skaidrs - jūs tur ārpusē varat darīt kā gribat, bet mūsu teātra teritorijā noteikumi paliks vecie. Sorry! Ja kādam nepatīk, tā nav mūsu problēma. Esat bijuši brīdināti, tad, lūdzu, bez pretenzijām! Varat iet uz politkorektajiem teātriem.


Sociālajos tīklos pret jūsu iniciatīvu izskanēja vesela sašutumu vētra no it kā liberāli un progresīvi domājošās sabiedrības daļas. Man, piemēram, jūsu manifests šķiet klasisks liberālisma paraugs. Taču šķiet, ka nu jau ir izaugusi vesela paaudze, kas iespējams to uztver kaut kā savādāk. Kas ir mainījies?

Tas, ko mūsdienās sauc par liberālismu, protams, ir pilnīgs pretstats klasiskajam liberālismam. Pierādījums ir mūsu manifests. Izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Aicinājums uz vārda brīvību tagad esot aicinājums uz naidu.  Nu, sveiki. Mani oponenti soctīklos vēl man saslimt ar vēzi. Esam atbraukuši.
 

Vai mēs varam uzskatīt, ka Latvijas radošā inteliģence vairs ir vienota savos uzskatos? Vai jebkad ir bijusi? Varbūt daļu ir nopirkusi politiskā vara?

Par šo, piemēram, var pārliecināties, lasot publikācijas jaunizveidotajā interneta portālā www.telos.lv, kurā beidzot var parādīties arī pretēji viedokļi. Kultūrkapitāla fonda mafija šo portālu atteicās atbalstīt un nākamajā dienā pēc portāla dzimšanas tika nobloķēti sociālie konti tā autoram, pateicoties vietējiem "liberāļiem", kuri to nemaz neslēpa. Tāda situācija Latvijā ir uz šo brīdi.
 

"Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami", teikts vienā no Jūsu principiem. Jums oponējot, kinorežisore Alise Zariņa sociālajos tīklos publicētajos savos 7 punktos apgalvo, ka patiesībā tas apzīmējot nepieciešamību ar cieņu izturēties pret visiem sabiedrības locekļiem. Kas, jūsuprāt, ir politkorektums?

Morālos kompasus neviens nav atcēlis. Manuprāt, manā manifestā svarīgākais ir pats pēdējais teikums. "Un lai Dievs jums stāv klāt". Tur nu katram pašam jātiek ar to dievu skaidrībā. Piemēram, komunistus un mūsdienu kreisos vieno agresīvs ateisms un viņiem nav īsti nekad bijis nekādu ētisko parametru. Varbūt tas arī ir iemesls visu laiku ieviest regulējošus aizliegumus un sodus tā vietā, lai ļautu cilvēkiem dzīvot savu dzīvi, kur cilvēki mācās sadzīvot viens ar otru dabiskā veidā. Mūsu teātrī pa šiem gadiem neviens noziegums vai kāds tamlīdzīgs ekscess nav noticis. Vienīgais izņēmums bija pirms pāris gadiem, kad pārtraucām darba attiecības ar vienu režisoru (vīrieti), kurš nemācēja mēģināt izrādes nepazemojot sievietes (aktrises). Kad tas atkārtojās jau trešo reizi, tad nolēmu, ka pietiks. Citus konfliktus neatceros.
 

Kādas ir Jūsu izjūtas un pārdomas par Zariņas manifesta 6. punktu – "Lepoties ar savu homofobiju, mizogīniju, rasismu, kā arī iedzimto heteroseksualitāti, protams, var. Nav pārāk gudri, bet var. Jau atkal – tomēr nevajag sagaidīt, ka tu pusmūža vecumā aiznesīsi ar lepnumu savu naktspodiņa saturu pie sabiedrības, un visi tev glāstīs galviņu. Tā nebūs". 

Sākot no 1993. gada, ar savām pirmajām izrādēm, es un Jaunais Rīgas teātris esam darījuši tik daudz Latvijas minoritāšu aizstāvībai, kā neviena cita mākslas organizācija šai valstī. Pirms 20 gadiem tam patiesi vajadzēja pilsonisku drosmi. Tas nebija tik vienkārši, pašsaprotami un finansiāli izdevīgi kā šodienas aktīvistiem tas liekas. Žēl, ka tās paaudzes cilvēki, kuru tiesības mēs toreiz aizstāvējām, ir tik nepateicīgi, tagad gļēvi klusē un negrib to atgādināt tiem, kuri šo vēsturi vienkārši nezin. Un vienīgā atbilde uz jūsu jautājumu ir - JRT iestudēto izrāžu saraksts. Ja jums vajag īstus pierādījumus, nevis tukšus vārdus.
 

Pavisam nesen Jūs, atsaucoties uz Vācijas pieredzi, publiski paudāt, ka "Vācijā vārda brīvības vilciens jau ir nokavēts. Latvijā – varbūt vēl ir cerība ko saglabāt, bet diez vai. (..) Situācija un atmosfēra ir precīzi tāda pati kā padomju laikos, kurus vēl labi atceros". Kas Jums atgādina padomju laikus mūsdienu Latvijā? 

Vēsture iet pa riņķi. Ir sajūta. ka plate visulaik pārlec. Cenzūra un pašcenzūra jau ir - deja vu. Nu jau paliek garlaicīgi.
 

Vai Jūs piekristu apgalvojumam, ka Eiropā un Latvijā ir sācies ASV parauga "kultūrkarš", visai sabiedrībai šķietami sadaloties divās nometnēs – liberāļos un konservatīvajos? Kādi spēki Jūsuprāt varētu būt ieinteresēti šādā veida sabiedrības šķelšanā un spriedzes kāpināšanā? Varbūt sociālie tīkli vienkārši ir atraisījuši graujošākos cilvēku instinktus?

Par tām definīcijām atkal varētu pastrīdēties. Drīzāk es abas grupas iedalītu - veselā saprāta piekritēji un tie, kuri, pārvarot sarežģītus šķēršļus, ir ceļā uz to. Viņiem tikai garāks tas ceļš sanāks - ar apvadceļiem visādiem un bedrēm, kur sanāk iekrist. Bet gan jau tiks laukā.
 

Kas ir radošā un mākslinieciskā brīvība? Vai tā ir absolūta, vai tomēr pastāv robežas? Kas tās nosaka?

Protams, mākslai nav šādu robežu. Bet katrs jau pats nes personīgi atbildību par sekām. Es, piemēram, uzskatu, ka izrādes laikā mēs varam ķēzīties bez bremzēm. Bet izrādei ejot uz beigām, mums pašiem tas viss jāsatīra, lai skatītājs iziet ārā bez mūsu tarakāniem.
 

Vai teātra kolēģi piekrīt Jūsu izvirzītajiem 7 noteikumiem? Un kas, Jūsuprāt, šobrīd darās galvā Jūsu auditorijai?

Šie 7 noteikumi bija daļa no manas mākslinieciskās programmas, kad 1997.gadā uzņēmos Jaunā Rīgas teātra vadīšanu. Tā ir bāze visam. Faktiski šie noteikumi jau arī ir mans mākslinieciskais koncepts. Tā nav nekāda darba drošības instrukcija, par kuru jāparakstās visiem darbiniekiem vai apmeklētājiem. Šie 7 noteikumi - tas jau arī ir tas Jaunais Rīgas teātris.

Kas attiecas uz mūsu skatītāju galvām - es to noformulētu sekojoši: JRT ir vieta tiem, kuriem nepatīk, ka viņu vietā domā kāds cits.

 

*Tiek publicēta pilna Alvja Hermaņa intervija laikrakstam Diena. Daļu no tās Hermanis ir publicējis sociālajos tīklos.

 

Top komentāri

Kompasus, iespējams, nē.
K
ATCELTA ir morāle, un kam vajadzīgs kompass, ja NAV morāles? Lūk, visi valsts pilsoņi, kam morāles nav, to vien kladzina: JĀGĀŽ VALDĪBA. It kā valdība varētu atcelt mēri un nāvi, jeb kādam morāli restartēt.
Itamars Toledano
KĀDA ir Dieva DABA, un vai tā mainās vai nē, mēs nenieka nezinām. Mēs zinām to, ka Dievs nerunā par pederastiem, bet gan saka to, ka KOPOŠANĀS (naturālu) vīriešu starpā, un laulības pārkāpšana vīru un sievu starpā ir ar NĀVI SODĀMA. Tātad, ja kādam šķiet, ka netikls ir homoseksuālisms vai heteroseksuālisms, un nevis netikla un izvirtusi DZĪVE, tāds pats sev un savai sapršanai kaps un bojā eja, jo nedrīkst Dieva likumus un pavēles savai saprašanai un saviem ieskatiem PAKĀRTOT!
Amadejs
A
Bravo Dienai ka kaut ko tādu nopublicēja!Mēdiji tāpat kā politiķi pašlaik slimo ar mankurtismu kas zēla un plauka padomijā.Kā atmodas laikā daudzi politiķi -bijušie komunisti atzinās- lai kaut ko darītu, bija jāstājas kompartijā.Šodien tas pats- lai būtu sabiedriski aktīvs-jāpūš liberālisma stabulē!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vēlēšanas nebūs uzticības balsojums valdībai(1)

Par spīti 5. jūnijā gaidāmajām vēlēšanām pieskaņotajai un pārzīmētajai jauno novadu kartei, to iznākuma un ietekmes prognozēšana šobrīd šķiet riskants pasākums, lai gan šis ir ilgi gaidīts brīdis, k...

No būdiņām uz saulaino tāli(2)

Finanšu ministrija piektdien ziņoja, ka ir gatavs pārstrādāts, kas 1,65 miljardu eiro investīciju vietā nu paredz 1,82 miljardus.

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē