Tieslietu padome šajās dienās pieņēmusi visai skarbu rezolūciju, reaģējot uz Jaunās konservatīvās partijas (JKP) politiķu – tieslietu ministra Jāņa Bordāna un Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Jura Juraša – publiski paustajiem viedokļiem par pirmās instances tiesas spriesto tā dēvētajā Magoņa un Osinovska lietā. Kāda jūsu nostāja šajā situācijā? Politiķu izteikumi vērtējami kā mēģinājums ietekmēt tiesu varas neatkarību un lēmumus?
Jā, tas ir vērtējams kā mēģinājums populistiskā veidā parādīt ministra attieksmi pret tiesas spriedumu, kas vēl nav pat pieejams pilnā argumentācijā...
Arī ministram vēl nav pieejams.
Nevienam tas nav pieejams. Un tātad kritika ir par lietas iznākumu, proti, ka bijis attaisnojošs spriedums. Pirms tam bija arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Juraša kunga kritika par šo spriedumu, Tiesnešu biedrība arī uzreiz reaģēja uz to – bija nopublicējusi viedokli Tiesas.lv mājaslapā. Jo gan ministrs, gan Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs ir valsts augstākās amatpersonas un kā tādām viņiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar šādu mūsu ieskatā priekšlaicīgu viedokļu paušanu. Ir arī starptautiskie tiesību akti, piemēram 2016. gada 9. marta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus, un tur ir uzsvērts, ka nevainīguma prezumpcija faktiski tiek pārkāpta, ja ir publisku iestāžu paziņojumi attiecībā uz to, vai persona ir vai nav vainīga. Kā šīs publiskās iestādes tiek saprasti arī ministri un citas valsts amatpersonas. Tātad šis ir pārkāpums arī no nevainīguma prezumpcijas viedokļa – augstas amatpersonas par neprofesionālu, nepamatotu vērtē spriedumu vienīgi tāpēc, ka tiesa nav pieņēmusi notiesājošu spriedumu. Un absurdākais ir tas, ka līdz ar to jau tagad tiek aktualizēts jautājums par tiesneša saukšanu pie disciplināratbildības, – tas ir absolūti nepieņemami. Tas ir vērtējams kā signāls arī apelācijas instances tiesai, un es domāju, ka tas ir arī slikts signāls jaunveidojamajai ekonomisko lietu tiesai, kurā darbu uzsāks jauni tiesneši. Ar šādu publisku paziņojumu faktiski tiek demonstrēts, ka tieslietu ministrs reaģē uz tiesas spriedumu, kura argumenti nav zināmi, bet kas viņa ieskatā tāpat esot neprofesionāli.
Ir grūti tādā gadījumā vairs runāt par tiesu neatkarību...
Jā, te ir divi būtiski aspekti – viens no personas nevainīguma prezumpcijas viedokļa, otrs – spiediens uz tiesu. Un šādi amatpersonu priekšlaicīgi izteicieni var būt arī par pamatu kādai prasībai Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Es arī Tieslietu padomē uzsvēru, ka tiesu un tiesnešus drīkst kritizēt un vajag kritizēt, protams, bet ir jautājums – kad un kādā veidā.
Šajā gadījumā kritizē, vadoties pēc nepilnā sprieduma. Ja jau bija pamats aizdomām, ka šis tiesnesis nebūtu piemērots šādas lietas izskatīšanai, varbūt varēja kritizēt lietas uzticēšanu viņam, pirms viņš sāka to izskatīt?
Tas nav tik vienkārši skatāms jautājums. Ir noteikti lietu sadales principi un neatkarīgi no tā, kā publiski kāds vērtē tiesnesi, ir vai nav bijušas viņam disciplinārlietas, tas tomēr ir tiesnesis, kuram ar likumu ir tiesības izskatīt lietas un spriest tiesu. Un arī ne izpildvara, ne kāds cits nevar ietekmēt tiesu lietu sadali. Kā jau tika minēts arī plašsaziņas līdzekļos, lieta tika pārsūtīta uz Limbažu rajona tiesu, vadoties pēc noziedzīgā nodarījuma nodarīšanas vietas un tātad piekritības nosacījumiem. Protams, Limbažu rajona tiesā tajā laikā nebija daudz tiesnešu, kuri specializējas krimināllietās, man šķiet, ka tādi bija divi. Vajadzētu būt, ka lietas tika sadalītas datorizēti konkrētiem tiesnešiem. Nevienam nav tiesību izņemt lietu no tiesneša tiesvedības, sakot, ka viņš nav kompetents un nevar to skatīt. Ja mēs tādu sistēmu piekoptu, tad jau var nonākt līdz absurdam.
Šajā gadījumā izskatās, ka politiskā līmenī ir vēlme nevis, lai spriedumi būtu pamatoti, bet gan, lai notiktu tāda kā linča tiesa – ja publiski definēts, kurš sliktais, tad neizbēgami tas arī jāsoda. Pēc tādas loģikas – argumentiem, pierādījumiem nav nozīmes, svarīgi vienīgi tas, lai ir vēlamais rezultāts.
Tas ir absolūti nepieņemami. Ir taču noteikts likumā, kas tiesnesim ir jāvērtē. Proti, tiesnesim ir jāvērtē esošā apsūdzība, tās pamatotība saistībā ar tiem pierādījumiem, ko ir iesniedzis lietā prokurors. Protams, aizstāvībai ir savi argumenti, apsūdzībai savi, tad par to, vai un cik pietiekami ir šie pierādījumi, cik pamatota ir tā apsūdzība, ir jāizšķiras tiesnesim katrā konkrētajā lietā. Un tāpēc jau mums arī ir trīspakāpju tiesas sistēma – ja pirmajā instancē tiesnesis, vienpersoniski skatot lietu, varbūt izdara vienus secinājumus, tad ir arī gadījumi, kad apelācijas instances tiesa, izskatot lietas trīs tiesnešu sastāvā, var lemt tāpat vai arī var pieņemt pretēju spriedumu, proti, ja ir attaisnojošais, pieņem notiesājošo, vai otrādi – ja ir notiesājošais, tad pieņem attaisnojošo.
Un tad pēc tā var vērtēt, vai tiesnesis strādājis kvalitatīvi?
Tikai tad, kad lieta ir izgājusi visas trīs tiesu instances un kad spriedums ir stājies spēkā, mēs varam vērtēt. Apelācijas instances tiesai ir arī tiesības norādīt, teiksim, uz kaut kādiem tiesneša profesionālajiem trūkumiem, to, ka viņam varbūt vajadzētu uzlabot zināšanas vai prasmes kaut kādā jomā, lai pēc tam nepieļautu kaut kādas kļūdas, ja kādas konstatē nākamās instances tiesa. Bet nekādā gadījumā tas nevarētu būt tieslietu ministrs vai jebkura cita publiska amatpersona, kurš norādītu, ka, lūk, kāds tiesnesis lietas spriešanā pieļāvis kādas kļūdas.
Jo neviens cits, izņemot tiesnešus, kas skata šo lietu, detaļas nemaz nevar zināt?
Jā, tieši tā! Par kāda tiesneša nekompetenci vai neprofesionalitāti var spriest tikai augstākas instances tiesa, nevis tieslietu ministrs.
Cik kritiski, cik objektīvi ir dažādu līmeņu tiesneši pret saviem kolēģiem? Vai nevar teikt, ka tiesneši cits citu var piesegt?
Par piesegšanu nevar būt runa! Ja ir kļūdas, par tām norāda. Un dažkārt tas, ka augstākajā instancē spriedums atšķirīgs, var arī nenozīmēt, ka zemākas instances tiesnesis kļūdījies, – var būt arī citāds skatījums uz pierādījumiem, attiecīgi arī cits vērtējums. Galvenais ir sprieduma kvalitāte, argumentācija. No pilnā sprieduma ir jānolasa, kāpēc tiesnesis vērtējis pierādījumus tieši tā un kāpēc viņš nonācis pie attiecīgā secinājuma vai, teiksim, kā konkrētajā gadījumā – kāpēc apsūdzība nav apstiprinājusies.
Ja atgriežamies pie konkrētā gadījuma, gan jau Limbažu tiesnesis rēķinājās, ka būs ažiotāža ap viņa spriedumu. Šī ir ļoti skandaloza lieta, bija paredzams, ka pār tiesnesi birs visi lāsti, ja viņš būs pieļāvis kļūdas pierādījumu vērtējumā.
Jā. Es domāju, ka noteikti tam bija šis konteksts. Plaša publicitāte pavadīja šo lietu visu laiku, tika sekots, kas tajā notiek, tika pausti viedokļi. Es domāju, ka tiesnesis ar to noteikti rēķinājās. Un te arī redzams viens no tiesnešu neatkarības aspektiem – pat ja var noprast, ka sabiedrība pieprasa vienu, tomēr tiesnesis lietā konstatē ko citu. Un šobrīd vēl nevar pateikt, vai pamatoti vai nepamatoti, es vēlreiz atkārtošu – nevar vērtēt, neredzot argumentāciju.
Juris Jurašs izteicies, ka esot it kā bijušas arī kādas interešu grupu ietekmes pār tiesnesi.
Tas ir vispār absolūti nepieņemami, ka šāda līmeņa amatpersona saka, ka jau pirms kāda laika esot bijušas ziņas par to, ka mēģināts ietekmēt lietas iznākumu.
Un viņš par to nevienam nav ziņojis.
Faktiski par to ir paredzēta kriminālatbildība! Ja ir zināms, ka ir gatavots šāds noziedzīgs nodarījums, tad jebkura pilsoņa pienākums un vēl jo vairāk amatpersonas pienākums ir par to ziņot kompetentām iestādēm.
Varbūt amatpersona tikai baumas izplata?
Varbūt. Man grūti teikt, kas tam bija pamatā, cik pamatoti bija šie vēstījumi.
Mums gan ir zināmi vairāki tādi piemēri, kad, kamēr jurists strādā par juristu, viņš runā vienu, bet, tiklīdz kļūst par politiķi, tad pilnīgi citādi, brīžiem izteikti populistiski sāk izteikties.
Jā, jūs ļoti precīzi pateicāt. Diemžēl politisko mērķu sasniegšana dažkārt prevalē pāri visam. Un arī Tieslietu padomē tika norādīts, ka tā vietā, lai ministrs izskaidrotu, ka mums ir neatkarīga tiesas sistēma ar vairāku pakāpju lietas izskatīšanas kārtību, kuras mērķis ir panākt tiesiskumu, ministrs nāk ar komentāru medijos, apšaubot tiesu. Faktiski ministrs neizmantoja iespēju sniegt sabiedrībai vēstījumu, ka viņš pats uzticas tiesu varai, ka tiesu sistēma tomēr strādā kopumā pozitīvi.
Šis ir arī slikts vēstījums par Latviju pasaulei, padara Latviju mazāk pievilcīgu ārvalstu investoriem. Viņi arī redz, ka te tiesu varu cenšas politiski ietekmēt.
Tas tiešām ir ļoti slikts signāls arī uz ārpusi. Tas neliecina par cieņpilnām attiecībām, manuprāt.
Ko varat pasākt šādā situācijā?
Ir ļoti labi, ka Tieslietu padomes priekšsēdētājs šos politiķu komentārus pacēla tādā līmenī – izvērtēja Tieslietu padomē. Tieslietu padome pieņēma savu rezolūciju. Principā mēs, tiesneši, neko vairāk nevaram.
Skaidrs, ka ministram ir jābūt sistēmas politiskajam balstam. Savā laikā, kad mēs tikāmies ar tieslietu ministru Bordānu, bija ļoti labs dialogs, viņš apstiprināja, ka viņš ir un būs mūsu politiskais balsts. Diemžēl praksē izrādās citādi. Ir daudzas lietas, piemēram, par mācību sistēmas pilnveidošanu, par ko iestājas tieslietu ministrs, kas arī ir atbalstāms, bet te šāds konkrēts gadījums, viens paziņojums vairs nerada labu iespaidu. Tas arī Tieslietu padomes rezolūcijā ir akcentēts – kritika var būt, bet tai jābūt konstruktīvai, nevis tikai balstītai uz to, ka amatpersonai nepatīk spriedums. Un arī Valsts prezidents parādīja labu paraugu, kad viņam prasīja viedokli, proti, šajā gadījumā, šajā tiesas stadijā arī ministram bija noteikti jāatturas no publisku paziņojumu paušanas.