Praksē – pēc darbinieku skaita, izmaksām ārējiem konsultantie un ļoti dārgiem IT risinājumiem darījumu (transakciju) pārbaudēm t.s. atbilstības kontroles jeb nozares žargonā runājot AML (anti-moneylaundering jeb, latviski sakot, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas un proliferācijas normatīvo prasību ievērošanas uzraudzība) departamenti ir lielākie un “dārgākie” pašās bankās. Jo runa nav par dažiem desmitiem darbinieku vai dažus desmitus vai simtus tūkstošus maksājošu programmatūru. Runa ir par miljoniem vērtu programmatūru, miljoniem vērtiem līgumiem ar starptautiskiem AML jeb atbilstības konsultantiem un personāla izmaksām simtiem darbinieku.
Taču tas nav pats ļaunākais. AML departamentu prasības klientiem jeb klientu apkalpošanas, privātpersonu un korporatīvo klientu finansēšanas (kreditēšanas) departamentiem pašās bankās faktiski ne tikai pretnostata abus departamentus, bet veicina konfliktu – konfliktu starp nepieciešamību apkalpot klientus, nodrošinot tiem ērtus un ne-sarežģītus finanšu pakalpojumus un ikdienas operācijas, kā arī sekmējot bankas produktu pārdošanu – kreditēšanu, darījumu finansēšanu utt. no vienas puses un prasībām attiecībā gan pret pašiem klientiem, viņu darījumiem.
Prasības nenozīmē tikai to, ko drīkst vai nedrīkst darīt, bet prasības bankas klientam sagatavot un iesniegt bankas operācijas pamatojošus dokumentus, izziņas, informāciju utt., kas praksē pārsniedz to informācijas apmēru, kādu var prasīt Valsts ieņēmumu dienests, veicot tematisko pārbaudi par darījumus apliecinošiem dokumentiem.
Vai klientam ir ērti strādāt ar šādu banku? Protams, nē. Jo runa vispirms ir par izmaksām – par personāla darba laiku, kas jāvelta banku prasību izpildei. Tas attiecīgi atstāj iespaidu uz produktivitāti un rentabilitāti. Līdz ar to finanšu sektoru šobrīd plosa iekšējas pretrunas – bailes saņemt sodu par AML prasību neievērošanu jeb bailes no Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītājas Ilzes Znotiņas no vienas puses un alkatība – spēja pelnīt un izpildīt akcionāru uzstādījumus. Respektīvi, šobrīd pašas bankas atrodas iekšējā spriedzē starp AML un ekonomikas un valdības prasībām veicināt kreditēšanu, stimulēt ekonomikas izaugsmi.
To, ka Latvijā ir problēmas ar “netīro naudu” mēs zinām. Jā, tieši tā – mēs to zinām. Balstoties uz Latvijas amatpersonu, nevalstisko organizāciju un daudzu mediju kā ļaundabīgu mantru skaitītu pantiņu, kuru šīs personas vispirms pārliecinoši izstāsta viena otrai un pēc tam visai sabiedrībai. Dienu no dienas. Gadu no gada. Nav jau tā, ka Latvijā nav bijuši skandāli, bet tādi ir bijuši visur, nemaz par Igauniju, Zviedriju vai Vāciju nerunājot. Taču tur neviens savas valsts par netīrās naudas lielvalstīm nesauc. Patiešām grūti rast skaidru un precīzi atbildi, kāpēc Latvija gadiem pati izkopj viedokli par sevi kā “netīrās naudas mazgātuvi”. Mani minējumi jeb atbildes ir: 1) tāpēc, lai ierēdņiem un amatpersonām, kuras šo viedokli kultivē, būtu darbs, tās stiprinātu savu autoritāti gan Latvijā, gan starptautisko sadarbības partneru un organizāciju vidū, 2) tāpēc, lai vispār ir ar ko nodarboties (sīku sarežģījumu padarīšana par liela mēroga kvazi-problēmu) un attaisnotu savas profesionālās darbības jēgu, 3) veids, kā iegūt ietekmi tepat Latvijā attiecībā uz finanšu sektoru, citām amatpersonām un procesiem, 4) gan veids, gan piesegs tam, lai ietekmētu nozari un dažos gadījumos gūtu no tā mantisku labumu (I.Rimševiča gadījums).
Stāsts par to, ka latvieši ir pārcentušies savā meistarībā, nāk no kāda globāla mēroga uzņēmuma filiāles – meitas uzņēmuma Latvijā. Šo meitasuzņēmumu apkalpojošā banka, strikti izpildot AML likumā noteiktās “zini savu klientu” prasības palūdza vietējā uzņēma vadītājam, lai uz bankas filiāli ierastos šī uzņēmuma patiesā labuma guvēji, vispirms iesniedzot viņu personas datus. Viss saprotams ir pamatots. Vietējā uzņēmuma vadītājs bikli sazinājās ar savu kolēģi ārvalstīs un izstāstīja Latvijas bankas prasības lūdzot, lai viņš palīdz nokārtot šo lietu. Uz to ārvalstu kolēģis, būdams tikai augsta līmeņa algots darbinieks, laipni un korekti atbildēja, ka par šādiem jautājumiem viņš ieteiktu sazināties ar patiesā labumu guvēju tieši. Bet pirms to darīt, viņš ļoti ieteiktu nopietni padomāt. Stāsta nianse ir tāda, ka šī ārvalstu uzņēmuma patiesā labuma guvēji ir publiski zināmi pasaules bagāto cilvēku skaitā, kuru īpašumtiesības un identitāte ir vispārzināma. Šī stāsta rezultāts: meitasuzņēmums slēdza kontus Latvijas, bet atvēra Somijas bankā, kur nebija nedz laiku un sarežģījumus prasošu procedūru ar konta atvēršanu, bet, kas ir pārsteidzošākais, Somijas bankas pakalpojumi Latvijas uzņēmumam izrādījās ievērojami lētāki. Šī ir būtiska lieta: ikviena Latvijas fiziska vai juridiska persona var atvērt un izmantot ārvalstu bankas pakalpojumus. Ja daudzas no valsts amatpersonām pirms pusgada sajūsmas pārpilnas deklarēja, ka Latvija ir atbrīvojusies no nerezidentu naudas, tad esošās FID un FKTK politika un tai pakļautās bankas veicinās to, ka runa drīz vairs nebūs par dažiem klientiem, kas nomaina banku vai elektronisko maksājumu iestādi, bet masveida tendenci.
Bez papildus izmaksām, kas ir saistītas ar AML prasību ievērošanu, šo prasību ievērošanas formālisms bremzē ekonomiku.
Ļoti uzskatāms piemērs. Banka atsakas veikt, tas ir, aptur kādas pašvaldības maksājumu savam piegādātām – Latvijā strādājošam uzņēmumam, kamēr nav saņēmusi no pašvaldības darījumu apliecinošus dokumentus – ne tikai līgumus, pieņemšanas nodošanas aktus, bet t.s. nodevumus, kas apliecina, ka darījums tiešām ir noticis. Rezultātā maksājums aizkavējas uz ilgāku laiku – vismaz pāris nedēļām. Bet laiks ir nauda. Ļoti precīzi aprēķināma nauda. Ja runa ir par simtu tūkstošu vai miljonu maksājumiem, tad parēķiniet, kādas ir aizdevumu procentu likmes (tas ir naudas cena) mēnesī un cik faktiski piegādātājs zaudē. Šis ir konkrēts piemērs, kā AML bremzē ekonomikas apriti.
*Bet tagad mazliet par pašu AML jeb, runāsim tieši, tām normatīvajām prasībām, kādas bankām ir jāievēro, kā arī par Finanšu izlūkošanas dienestu un ko dienests var, dara un ko tam vajag vai vajadzētu darīt.*
Bankām ir ziņošanas pienākums par katru aizdomīgu darījumu. Vēl svarīgāk zināt, ka šis ziņošanas pienākums attiecas arī uz līdzekļiem, kas tikai rada aizdomas, ka tie tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā vai tikai šādu darbību mēģinājumu, bet vēl pat nav iesaistīti darījumā vai tā mēģinājumā, kā arī uz gadījumiem, kad bijis pietiekams pamats konstatēt aizdomīgu darījumu, bet nepietiekamas uzmanības vai nolaidības dēļ ziņošanas pienākums nav veikts.
Šajā sakarā FID ir sagatavojis izvērstu metodoloģisku materiālu par to, kas tad ir vai varētu būt tie darījumi, kuriem vajadzētu radīt aizdomas un par kuriem tad būtu pienākums ziņot – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijas pazīmes. Te svarīgi jau laikus norādīt, ka par neziņošanu bankām ir piemērojami ļoti būtiskas soda naudas - līdz 10 procentiem no kopējā gada apgrozījuma, bet atbildīgajām personām - līdz 5 000 000 euro. Maz neliekas, vai ne? Tāpēc bankas ir ļoti motivētas ziņot. Precizēšu – faktiski iebiedētas ziņot. Labāk ziņot pat uz vismazāko aizdomu pamata nekā pēc tam taisnoties (lasiet: iesaistīties juridiski komplicētā procedūrā ar FID un FKTK). Pašus FID metodoloģiskos norādījumus es ļoti ieteiktu izlasīt ikvienam, lai saprastu, ka naudu turēt bankā un veikt darījumus ar bankas starpniecību ir riskanti. Lūk, daži labākie (manuprāt) ieteikumi: “B.28. Personas saņem maksājumus no valsts, pašvaldību uzņēmumiem vai uzņēmumiem, kas uzvar publiskos iepirkumos.” Vai citi: “Ķīla tiek dzēsta pirms aizdevuma atmaksas.”, “Personas rīcībā ir citi līdzekļi, kas aizdevumu padara ekonomiski nepamatotu.” Atlasīju šos piemērus, jo nepieciešamības gadījumā FID var ļoti elastīgi iztulkot un attiecīgi reaģēt uz šādiem no bankām saņemtajiem ziņojumiem. Attiecīgi daži komentāri.
Cik Latvijā ir uzņēmumu, kuras ir uzvarējušas valsts vai pašvaldību iepirkumos? Cik strādājošo ir šiem uzņēmumiem? Ja ārsts vai medmāsa saņem algu slimnīcā, kas ir valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrība, bankai, formāli izpildot šos metodoloģiskos norādījumus, būtu jāziņo FID. Ja darba alga ir ikmēneša standarta maksājums, tad vienreizēja prēmija, kas būtiski palielina šādu standarta maksājuma summu, ir pamats aizdomām. Protams, FID var droši apgalvot un bankas piebalsot, ka “tas nav un nevar būt tāds gadījums”, bet tomēr risks, ka šāda transakcija ir pamats naudas līdzekļu aizturēšanai, saglabājas.
Ja kreditors vēlas, ņemot vērā ienākumu palielināšanos, piemēram, palielinās darba alga, uzlabojas uzņēmuma finanšu rādītāji utt., pirms termiņa dzēst ķīlu, tad šāda rīcība būs pamats ziņot un, ja būs interese vai nepieciešamība, FID šīs personas līdzekļus aizturēt. Banku aizdevuma procentu likmes jau ilgstoši saglabājas zemas – nauda šobrīd ir pietiekoši lēts resurss. It īpaši tiem uzņēmumiem, kuriem ir nesadalītā peļņa, izveidoti uzkrājumi utt. Bankas savukārt tieši šādus uzņēmumus vislabāk kreditē. Taču jautājums ir tikai šķietami loģisks – kāpēc aizņemties naudu, ja tās jau ir gana? Tāda ir lineārā loģika, pēc kuras vadās FID. Reālajā biznesā pirkt naudas resursus (ņemt kredītus) bieži vien ir izdevīgi tikai tāpēc, ka šo resursu cena ir lēta un tā var paaugstināties – izdevīgāk ir aizņemties, nevis ieguldīt pašam savus līdzekļus.
Tādejādi FID politika ir nevis ekonomiku veicinoša, bet to bremzējoša. Vēl vairāk – tā ir destruktīva un normālu tautsaimniecību apgrūtinoša.
Augstāk izklāstītais ir tikai medaļas viena puse. Otra puse ir daudz spožāka – likuma 32.pants noteic, ka FID ir tiesības iesaldēt naudas līdzekļus gan pēc ziņojuma saņemšanas, gan pēc savas iniciatīvas. Faktiski tas nozīmē to, ka FID var tikai uz aizdomu pamata padarīt rīcīb-, darboties nespējīgu ikvienu personu, kurai Latvijā ir konts bankā. Faktiski FID tiesības ierobežo vai pat padara neiespējamas realizēt personas tiesības. Es neapgalvoju, ka tā notiek, bet šādas iespējas ir.
Ja man uzdotu jautājumu, kas ir ietekmīgākais cilvēks Latvijā, es nešauboties atbildētu – FID vadītāja Ilze Znotiņa, jo faktiski viņa var vienpersoniski padarīt darboties nespējīgu ikvienu cilvēku un uzņēmumu vai vismaz uz laiku būtiski ierobežot to rīcībspēju. Jo, ja cilvēkam vai uzņēmumam nav aktīva bankas konta, viņa dzīve kļūst neiespējama. Izņemot gadījumus, kad ir skaidras naudas uzkrājumi.