Kopš ASV sankciju sarakstā ir iekļauts Aivars Lembergs, redzams, ka gan amatpersonām, gan iestādēm un arī uzņēmumiem, tostarp bankām, ir liela neskaidrība, kā rīkoties šādā situācijā. Kā šo situāciju vērtējat jūs kā kādreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs?
Te ir divi aspekti. Pirmais: jebkurš cilvēks, kas grib ievērot likumu, un arī valsts apzinās, ka cīņa pret netīro naudu jeb noziedzīgi iegūto naudu ir nepieciešama un saprotama. Bet otrs moments ir, ka regulējumam ir jābūt tādam, lai cilvēkus nepataisītu par tādām kā raustāmām lellēm, lai cilvēku nepataisītu par pastāvīgi nobijušos.
Šobrīd redzam, ka notiek šī iebiedēšana.
Jā. Bet, ja cilvēks dzīvo brīvā valstī, viņam vajadzētu justies droši. Man liekas, ka par daudz šobrīd tiecamies veidot tādu kā policejisku režīmu. Man ir pat piemērs tam, ka šādas policejiska režīma pazīmes ir redzamas. Kriminālprocesa likumā tagad iestrādāja normu, ka par noziedzīgi iegūtu tiek uzskatīta manta, kas atbilst noteiktām pazīmēm, bet personai, kura uzskata, ka tā ir legāli iegūta, ir pienākums pašai pierādīt tās legālo izcelsmi.
Nevainīguma prezumpcija ir atmesta kā pilnīgi lieka?
Viena lieta ir nevainīguma prezumpcija, bet cilvēks drīkst arī klusēt. Kā var likumā ierakstīt, ka viņam ir pienākums izskaidrot savas naudas izcelsmi? Pēc būtības viņam būtu tiesības vispār klusēt – jā, viņam ir tiesības izskaidrot, bet var arī klusēt. Taču, ja viņam uzliek par pienākumu izskaidrot, tas nozīmē, ka valsts viņu sodīs par pienākumu neizpildi, jo procesā ir procesuālās sankcijas par pienākumu nepildīšanu!
Parasti saka, tie ir blēži, kas nespēj atklāt, kur ņēmusi naudu, un die’s ar viņiem!
Bet vienalga. Arī tādam ir tiesības runāt un ir tiesības klusēt. Un mēs viņam varam teikt: tu vari runāt, pierādīt savas mantas legālo izcelsmi, un, ja tu pierādīsi, – labi, tev to neatņems –, bet, ja tu to nepierādīsi, mēs pierādīsim, ka tā ir noziedzīgi iegūta.
Tur jau tā lieta, ka, lai novērtētu kā noziedzīgi iegūtu, ir jāpierāda. To ne vienmēr spēj. Un tad tā ir vājuma izrādīšana.
Tam jābūt primāri vienmēr: valstij ir jāpierāda, ka manta vai nauda ir noziedzīga. Un otrs: jādod iespēja aizstāvēties. Šā brīža politiķi ierakstījuši nosacījumu, ka naudas īpašniekam ir pienākums izskaidrot. Normālā valstī pilsonim nav pienākuma izskaidrot, no kurienes ņēmis naudu – ja valsts spēj pierādīt, ka tā ir noziedzīga, tā var atņemt šo naudu, labi, bet personai nerodas pienākums skaidroties.
Arī tas, ka valsts uzliek rāmīti, ka tu drīksti skaidrā naudā līdz tik un tik rīkoties. Uzņēmējam ir stingrāks ierobežojums, bet te runa par privātpersonām. Tā ir brīva valsts vai policijas kontrolējamā valsts?
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 16. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Ezis
Nja
he-hee