Kā panākt, lai nauda tiktu tērēta mērķtiecīgi un efektīvi?
Valstij, precīzāk ierēdņiem, strādājot ar valsts budžetu, jārīkojas atbildīgi. Es maksāju nodokļus tikai ar vienu mērķi – gribu, lai manus samaksātos nodokļus ierēdņi, valsts struktūras izmantotu maksimāli lietderīgi. Ja redzu, kā viņi šo naudu izmanto, bet vienlaikus man kāds skaidro, ka godīgi jāmaksā nodokļi, es aiz sava apzinīguma to arī daru, bet daru to ar smagu sirdi, redzot, kā šī nauda tiek izšķiesta. Un tā ir problēma!
Acīmredzot bez politiska lēmuma ierēdņi nemainīs paradumus. Vai saredzat, ka pašreizējā izglītības un zinātnes ministre gatava ieklausīties priekšlikumos un dot politisko stimulu, lai sistēma mainītos?
Ierēdņi paši izgāzīs jebkuru reformu. Viņi jau izgāza augstākās izglītības tīkla reformu. Nevar nepieminēt arī studiju programmu akreditācijas procesu. Savulaik no studiju programmu akreditācijas pārgājām uz lielākām vienībām – studiju virzienu akreditāciju. Nākamais solis bija pāriet uz izglītības iestāžu akreditāciju, kas patiešām rezultētos lētākā un vienkāršākā procesā. Turklāt akreditācija bija iecerēta nevis pašai augstskolai, bet tās iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmai, kas ir pasaulē izvēlēts virziens. Tas, ko izdarīja ierēdņi, – aizgāja atpakaļ uz programmu akreditāciju, slēpjoties aiz argumenta, ka paliek virzienu akreditācija, bet patiesībā tur iekšā ir ieslēpta katras programmas akreditācija. Drīz sāksies akreditācijas process, un naudu, kas paredzēta augstākās izglītības attīstībai, augstskolas būs spiestas iztērēt programmu akreditācijai. Paskatieties akreditāciju cenrādi – vidēja izmēra studiju virziena akreditācija (ar 4–5 programmām) maksā ap 15 tūkstošiem eiro, ārvalstu ekspertu atvešana un izmitināšana –vismaz pieci tūkstoši. Studiju virzienu apraksta dokumentācijas sagatavošana, tulkošana izmaksās vēl kādus piecus. Tagad parēķiniet – Latvijā ir vairāk nekā 200 studiju virzienu. Sareiziniet šo skaitli ar 25 tūkstošiem – būs pieci miljoni. Aprēķins, protams, ļoti aptuvens, bet tā ir tīrā veidā augstākās izglītības attīstībai noņemta nost nauda, kuras jau tā maz. Skaidrs, ka garderobistu vai apsargu neatlaidīs no darba, apkuri arī neatslēgs, atliek ņemt to naudu, ko varētu ieguldīt studiju procesa attīstībā. No tās noņemsim un atdosim birokrātiskai sistēmai un ārvalstu ekspertiem.
Birokrātija atražos birokrātiju, un rezultātā augstākās izglītības un sabiedrības kopējā attīstība tiks bremzēta.
Tiešām vēlu veiksmi ministrei, taču skaidrs, ka viņai būs ļoti grūti īstenot nepieciešamās reformas gan augstākajā, gan vispārējā izglītības sistēmā. Mums joprojām skolu tīkls ir tāds, kāds tika izveidots Brežņeva laikā, kad it kā tika realizēta obligātā vidējā izglītība. Arī augstākās izglītības finansēšanas sistēma saglabājusies no Brežņeva laikiem. Vārdos runājam, ka studiju programmu par daudz, bet lielāko daļu no tām finansējam vai vismaz piefinansējam no valsts budžeta. Tas notiek arī jomās, kur darba tirgus prognozes jau ilgstoši liecina par darbinieku pārprodukciju. Ja ir šāda situācija un jau pieminētā sadārdzinātā akreditācija, kā lai tic, ka augstākajā izglītībā trūkst naudas, – tad taču taupītu, nevis šķiestu.
Ministrei jābūt gatavai ļoti smagai sarunai gan ar skolotājiem, gan augstākās izglītības sistēmā esošajiem par racionālu un tālredzīgu resursu izmantošanu. Tas pats jāizskaidro pašvaldību vadītājiem, kuriem arī būs jāpieņem skarbi lēmumi attiecībā uz skolu tīkla izmaiņām. Nevar visu paveikt uzreiz. Bet soli pa solim tik un tā nāksies iet šajā virzienā – dzīve piespiedīs.
Tas ir iespējams, ja visi sistēmas dalībnieki skatītos nevis šodienā, bet desmit gadu uz priekšu...
Redziet, ja mēs privātajā augstskolā skatītos kā ierēdņi, Turība sen būtu bankrotējusi un aizmirsta. Valsts sistēma, protams, var izturēt ilgāk par privātu uzņēmumu, bet ir skaidrs, ka attīstību tas neveicina.
Sarunas laikā no jums vairākkārt dzirdēju frāzi, ka dzīve piespiedīs. Tas tomēr ir diezgan nožēlojami, ka attīstība un pārmaiņas nenotiek tāpēc, ka cilvēki paši grib darīt labāk, bet apstākļi uz to piespiež.
Nesen bija Turības Biznesa indeksa prezentācijas pasākums. Pētījums parādīja daudzas būtiskas lietas Latvijas tautsaimniecībā, un nākotnē to noteikti turpināsim. Runājot par darba tirgu, manuprāt, dramatiskus vārdus teica kādreizējais premjers Ivars Godmanis – kad krīzes laikā finanšu resursi kļuva nepieejamāki, notika divas lietas – privātais sektors sāka atlaist darbiniekus, jo nevarēja samaksāt algas, bet valsts sektorā tobrīd vairāk samazināja algas nekā štatus. Par dārgu cenu tika pirkts sociālais miers. Diezgan greizi skatos uz tiem, kuri izbrauca un savus nodokļus maksā citu valstu budžetos.
Latvijā palikušajiem ar saviem nodokļiem jāuztur arī aizbraukušo vecāki un vecvecāki, atņemot saviem vecākiem daļu pensijas, jo aizbraukušie nefinansē neko.
Taču tā ir būtiska nianse – izbrauca ne tikai vieglas dzīves meklētāji, izbrauca arī darbu zaudējušie, kuri joprojām bija gatavi strādāt. Šāda "selekcija" nenāk par labu Latvijas darba tirgus attīstībai un ekonomikas izaugsmei.
Runājot par valsts pārvaldi un budžeta iestādēm (nevar gan to absolutizēt attiecībā uz visiem), ir zināms procents tādu, kuri tur atrodas bez vēlmes strādāt. Viņus piespiedīs tikai bads, kas varbūt izklausās ārkārtīgi rupji, bet pārnestā nozīmē tā varam teikt. Šāds ierēdnis vai darbinieks čīkstēs līdz beidzamajam, bet brīdī, kad sapratīs, ka tālāk vairs nav kur sprukt, apgūs kādu profesiju, iemācīsies to, kas nepieciešams, lai noturētos darba tirgū. Kamēr viņam ir kaut minimāla cerība, ka ar skaļu bļaušanu varēs turpināt sēdēt uz nodokļu maksātāju rēķina, viņš to darīs.
Tas acīmredzot attiecas arī uz izglītības sistēmu visos tās līmeņos.
Tomēr ceru, ka ministrei vai patiesībā visai valdībai kopējiem spēkiem izglītības sistēmu pamazām izdosies pārkārtot un padarīt efektīvu. No vienas puses, globālā konkurence, no otras – budžeta ierobežotās iespējas uz to spiedīs. Šobrīd dienaskārtībā ir vispārējās izglītības problemātika. Tas ir pamatoti, bet arī augstākā izglītība, it īpaši tās finansēšanas sistēma, ilgi gaidīt vairs nevarēs, un pseidoreformas te nelīdzēs – brūkošā kreditēšanas sistēma to parāda jau pietiekami skaidri. Jāatceras gan, ka visos karos nevar vienlaicīgi uzvarēt. Tas jādara plānveidīgi, mērķtiecīgi – soli pa solim.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 15. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
hmmm
Frīdis
Manavecmāmiņateica