Pagājušajā nedēļā Rīgā notika Eiropas Planetārās zinātnes kongress 2017 (EPSC 2017), kas pulcēja vairāk nekā 800 pētnieku no visas pasaules. Portāls Diena.lv, izmantojot iespēju, tikās ar Edžingtonu, lai aprunātos par Saturna un tā apkārtnes izpētes divdesmit gadu ilgo Cassini misiju, tās noslēgumu un kosmosa izpētes renesansi.
Sākumā vienkārši, lūdzu, pastāstiet, ar ko jūs nodarbojaties Reaktīvās kustības laboratorijā?
Tātad es esmu galvenā Cassini projekta zinātnieka vietnieks. Mēs rūpējamies, lai misijas zinātniskie mērķi tiktu sasniegti. Mēs rūpējāmies, lai projekts varētu izpētīt tālāk jaunatklājumus, mēs piesaistām ārējās komunikācijas cilvēkus, lai reklamētu atklājumus. Ja starp diviem zinātnes mērķiem ir konflikti, mēs esam arbitri, kas lemj, kuram pievērst uzmanību.
Zinātnes mērķu konflikti izklausās interesanti, vai varat minēt kādu piemēru, kad jums bija jāiejaucas, lai noteiktu, kurš no mērķiem ir svarīgāks?
Mums bija iespēja novērot, kā zvaigzne [Saule - red.] aiziet aiz mēness [Saturna sistēma - red.], tas dod mums iespēju novērot šo parādību un iegūt datus, pateicoties gaismai, kas spīd garām kosmosa ķermenim. Bija iespēja vienā no lidojumiem to izdarīt, bet citā nē, un tur sadūrās mērķi. Es tagad neatceros, kas bija otrs mērķis, bet mēs izlēmām, ka svarīgāk ir novērot šo fenomenu. Tādēļ mēs izmainījām plānoto lidojumu grafiku.
Cik ilgi jūs strādājat pie Cassini projekta?
16 gadus.
Gandrīz kopš paša sākuma…
Jā, palaišana notika 1997.gadā, bet es sāku 2001. gadā.
Vai jūs visu laiku bijāt zinātnes projekta vadītāja vietnieks?
Nē, es biju zinātnes plānošanas inženieris. Tā grupa plāno ikdienas zinātnes aktivitātes - katru dienu ir plāns, kas kosmosa kuģim ir jāizpilda. Komanda jautā zinātniekiem, ko jūs gribat darīt, parasti ir daudz prasības, tad notiek debates, kas ir svarīgākais, un tad tu jautā: "Uz kurieni jāpagriež kuģis, cik daudz datu vajag, vai vajag papildu jaudu". Piemēram, radars prasa daudz jaudas, un mums tam speciāli jāatvēl laiks. Es arī biju pētnieks, kas mēra temperatūru dažādiem objektiem, piemēram, satelītiem, pašai planētai, mēnešiem.
Par pašu zinātni un tās ieguvumiem no Cassini misijas pēdējo nedēļu daudz tiek runāts, bet, ņemot vērā, ka jūs sešpadsmit gadus strādājāt pie projekta, kādas bija emocijas un sajūtas, kad projekts iegāja pēdējā stadijā?
Fināla stadija sākās aprīlī. Mēs bijām visu izplānojuši, bet tomēr bija satraukums pārkāpt to robežu [kas apzīmēja misijas beigas - red.]. Pārkāpjot pāri tam slieksnim, bija ļoti iepriecinoši dzirdēt, ka viss ar kuģi ir kārtībā, bet pēc sešām dienām bija jauns slieksnis un vēl viens... Tā bija kā atskaite, kas atgādināja, ka tuvojamies beigām.
Vasarā viss kļuva emocionālāks, un tad tu pats saproti - mums ir tikai nedēļa. Tu kļūsti emocionāls. Tās ir beigas, tu esi tam veltījis tik daudz laika, un tā doma, ka pēc šī vairāk nekas nebūs, rada emocionālu sakāpinājumu. Tad pienāca 15.septembra nakts [Kad Cassini zonde tika sadedzināta Saturna atmosfērā - red.]. Mēs visi darām savu darbu, es runāju ar presi, man ir viesi, bet visu laiku nepamet sajūta: "Šīs ir beigas!"
Tad mēs kļuvām emocionāli, apskāvām viens otru, atbalstījām. Bija ļoti sirreāli saprast, ka viss ir beidzies. Tas ir tā, ka tev ir mašīna, ar ko esi braucis ilgus gadus, zini, ka vajag jaunu mašīnu, bet negribi no tās atvadīties...
Kas tad būs jūsu nākamā mašīna? Saprotu, ka vēl ir daudz neapstrādātu datu no pēdējām zondes sekundēm, bet kas tālāk?
Jā, kā jūs teicāt, ir daudz datu un tuvākā gada laikā mums ir jāizskata dati un jāuzraksta ziņojumi, mēs tos gribam uzrakstīt pēc iespējas labākus, jo šos datus cilvēki izmantos vēl desmitgadēm ilgi. Mēs cenšamies, lai nākotnes zinātniekiem šī informācija ir pēc iespējas ērtāk pieejama. Gluži kā ar Voyager misiju - datus analizēs vēl ilgi, studenti iegūs savus doktora grādus, pateicoties šai misijai.
Tajā pašā laikā esmu sācis strādāt pie Europa Clipper misijas [paredzēta Jupitera un to pavadoņu izpētei - red.], šī misija vēl ir autiņos - tiek plānota, zinātnes mērķi tiek uzstādīti. Palaišanas datums ir 2022.gads.
Es arī gribētu piestrādāt pie saviem pētījumiem, mana izglītība ir saistīta ar atmosfēru pētniecību, un es gribētu iedziļināties datos par Saturna atmosfēru.
Vai šādās ilgtermiņa misijās, kas ilgst desmitiem gadu, bieži gadās negaidīti notikumi - kaut kas jauns tiek atklāts vai kaut kas salūst?
Jā, ik pa pāris gadiem gadās kāds atklājums, kas liek pārplānot visu misijas laiku. Piemēram, kad mēs atklājām ūdens garaiņus no Encelāda [Saturna pavadonis uz kura, iespējams, ir dzīvībai labvēlīgi apstākļi - red.]. Mēs nolidojām garām pavadonim, un mūsu magnetometrs kaut ko reģistrēja, zinātnieki atnāca pie mums un teica: "Te kaut kas notiek, tā nevarētu būt, ja tas būtu cieta ledus bumba". Mums nācās mainīt orbītu, lai, lidojot tuvāk, mēs varētu apstiprināt datus. Pēc četriem gadiem projekts saprata, ka Encelāda izpēte ir viens no lielajiem plāniem.
Tas ir viens liels piemērs, un tad ir dažādi nelieli piemēri. Piemēram, mums jāizlemj, vai jāizmanto radaru vai kādu citu iekārtu, jo abas nevar izmantot vienlaikus.
Lasot un rakstot par kosmosa izpēti, man rodas sajūta, ka pēdējos gados ir tāda kā kosmosa renesanse, vismaz sabiedrisko attiecību ziņā. Kādas ir jūsu sajūtas? Ir kaut kas mainījies, vai tā šķiet tikai no malas, pateicoties Īlonam Maskam un SpaceX?
Es redzu lielāku interesi un, manuprāt, tas ir pateicoties sociālajiem medijiem. Izmantojot Twitter un Facebook, mēs varam ātrāk izplatīt mūsu atklājumus. Savukārt, "no iekšpuses skatoties", mēs redzam renesansi mūsu zināšanās par Saules sistēmu, sevišķi jautājumā par to, kur meklēt dzīvību. Pateicoties Cassini, mēs uzzinājām, ka ir arī citas vietas, kur varētu būt dzīvība, vietas, ko mēs saucam par okeāna pasaulēm. Vietas, kur ir šķidrs ūdens un enerģijas avots, kas ne obligāti ir Saule. Ķimikālijas, ko mēs atrodam šajās vietās, ir piemērotas, lai rastos ļoti vienkāršas dzīvības formas.
Agrāk visi teica - ej uz Marsu, bet tagad mēs varam teikt - ejam uz Mēnesi, jo tur ir šķidrums. Tas ir atvēris visu Saules sistēmu un parādījis vietas, kur dzīvība varētu būt.
Man arī gribas jums pavaicāt par Īlona Maska vēlmi kolonizēt Marsu un tad vēl ir, piemēram, piedāvājums būvēt celtnes uz Mēness, lai pavadoni iekļautu ekonomikas ciklā. Kā jums kā zinātniekam šīs idejas izskatās?
Es ļoti atbalstu šīs iniciatīvas un to vēlmi izmitināt cilvēku uz citām planētām. Manuprāt, vēl ir daudz izaicinājumu, bet Īlonam Maskam ir vīzija, ko daudzi atbalsta. Tomēr, pirms apmesties uz Marsa, mums vajag vēl daudz pētījumu. Pirms mēs varētu sūtīt cilvēkus dzīvot uz tām vietām, tur jānosūta robotu misijas. Es atbalstu SpaceX un ļoti priecājos par viņu centieniem radīt tehniku, kas ļautu šīs vietas izpētīt.
Vai varat minēt desmitgadi, kad cilvēku kolonijas varētu būt uz citām planētām?
Mēs esam vēl vismaz pāris desmitgades no kolonijām, bet domāju, ka tuvākajās desmitgadēs mēs varētu nosūtīt cilvēku misijas. Mēs varētu izmantot Mēnesi, kas ir diezgan tuvu, lai izmēģinātu, vai mēs varētu izdzīvot šajās vidēs. Ir Starptautiskā Kosmosa stacija, mēs varētu to izmantot, lai secinātu, kādi ir efekti uz cilvēkiem ilgtermiņā.
Kas ir viens atklājums vai sasniegums, ko jūs gribētu savā dzīvē vēl pieredzēt?
Es gribētu redzēt misijas uz visām milzu planētām. Ar Voyager mēs nolidojām tām garām, pateicoties Gallileo un Cassini mēs nojaušam, kas tur ir. Es gribētu misiju uz Neptūnu. Tur ir mēness, ko sauc par Tritonu, tur ir geizeri. Es gribētu redzēt misiju uz Titānu [Saturna pavadonis - red.], kur zonde ielidotu atmosfērā un pēc tam, iespējams, mēs varētu iemest zemūdeni Titāna ezeros, lai paskatītos, kā tur izskatās.