Reparācijas no Vācijas 2020.gada septembrī pieprasīja toreiz valdošās Polijas nacionālkonservatīvās partijas "Likums un taisnīgums" (PiS) līderis Jaroslavs Kačiņskis, kurš lēsa, ka Vācijai, lai kompensētu vairāk nekā 5,2 miljonu Polijas pilsoņu nāvi, jāsamaksā 1,3 triljoni eiro.
Tomēr Tuska vadītā koalīcija neplāno turpināt reparāciju prasības uzturēšanu juridisku apsvērumu dēļ.
Sikorskis atgādināja, ka jau pirms daudziem gadiem toreizējā Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga parlamentārajai izmeklēšanai atbildēja, ka saskaņā ar Varšavas pozīciju reparācijas tika apsolītas Potsdamas līgumā, tomēr tās piesavinājās Padomju Savienība. "Diemžēl juridiskā pozīcija ir tāda, ka reparācijas nevar iegūt," Sikorskis atbildēja uz žurnālista jautājumu kopīgā preses konferencē ar Lielbritānijas ārlietu ministru Deividu Kameronu.
Polija nekad nav saņēmusi reparācijas par milzīgajiem kara laikā ciestajiem zaudējumiem. Saskaņā ar 1945.gada Potsdamas līgumu tai tika solīta daļa no PSRS saņemtajām reparācijām, taču Polijas komunistiskā marionešu valdība, pakļaujoties Maskavas spiedienam, 1953.gadā atteicās no šīm tiesībām.
PiS valdība uzstāja, ka vienošanās nav spēkā, jo Polija tolaik bija atkarīga no PSRS.
Tomēr Sikorskis paziņoja, ka Polijai vajadzētu mēģināt no Vācijas iegūt to, "ko ir iespējams iegūt", un tas nozīmē, ka jāatrod cita veida kompensācijas forma par nacistiskās Vācijas okupācijas radītajiem zaudējumiem Otrā pasaules kara laikā.
Nesenā intervijā Vācijas izdevumam "Der Spiegel" Sikorskis uzsvēra, ka panākt kompensāciju no Berlīnes par Otrā pasaules kara laika zvērībām jaunajai Polijas valdībai ir "nozīmīgs jautājums".
"Polija Otrajā pasaules karā upuris bija divas reizes," atgādināja Sikorskis, pieminot gan nacistiskās Vācijas okupāciju, gan padomju okupantu uzspiesto komunistisko marionešu valdību pēc kara, kura dēļ Polija cieta milzīgus materiālos zaudējumus.
Sikorskis arī uzsvēra, ka, lai gan Berlīne uzskata, ka jautājums par kara reparācijām Varšavai ir slēgts, tā atzīst savu "morālo atbildību" par Polijas okupācijas laikā pastrādātajiem kara noziegumiem.
Vaicāts, kādu citu kompensācijas veidu viņš vēlētos redzēt, Polijas ārlietu ministrs minēja tādu "redzamu zīmi" kā "dokumentācijas un dialoga centru, kas atzīst poļu ciešanas un ir arī piemiņas vieta".
"Galu galā vāciešiem ir nepilnīga atmiņa. Viņi zina par holokaustu, viņi atceras Ļeņingradas blokādi un Staļingradu, bet viņi ir aizmirsuši, ko viņi darīja ar Polijas civiliedzīvotājiem," viņš piebilda.
Uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka Polija oficiāli atsakās no savām reparāciju prasībām, Sikorskis atbildēja: "Ja Berlīne vēlas pārskaitīt šo naudu - labi! Mēs pat piekritīsim samazinājumam, ja nauda tiks saņemta līdz gada beigām".
"Bet nopietni runājot, kara un krīzes laikā nauda ir sarežģīta lieta. Mēs lūdzam Vācijas valdību sagatavot paketi, lai pārliecinātu mūsu sabiedrisko domu un parādītu, ka Vācija ir gatava risināt šo jautājumu," klāstīja politiķis.
Piemēram, Vācija varētu palīdzēt atjaunot kādu no Varšavā nopostītajām ēkām, iespējams, Saksijas pili Pilskudska laukumā, kas pēc Otrā pasaules kara tā arī netika atjaunota, teica Sikorskis.
Berlīne varētu arī finansēt medicīnisko aprūpi karā cietušajiem vai ieguldīt līdzekļus gan Polijas, gan Vācijas aizsardzības spējās, "lai mēs varētu apvienot spēkus aizsardzībā pret [Krievijas diktatoru Vladimiru] Putinu," viņš norādīja.