Tos, kas varbūt gribētu palasīt kādu pašmāju rakstnieka darbu, Krieviņš attur, sakot, „ka daudz no radītā viņi tomēr nespēj aiznest sabiedrībai” un ka „cilvēki nelasa latviešu valodā uzrakstīto mūsdienīgo dzeju, literatūru”. Nekvalitatīva lasāmviela, kas nav izturējusi sabiedrības testu. Interesanti, ka Krieviņa retorika un tātad arī domāšana būtiski neatšķiras no tās, ko demonstrē Žaneta Jaunzeme-Grende, Kaspars Roga un vairāki anonīmie komentētāji, kas tūliņ mani apsaukās. Ir vēl kāds aspekts, kas vieno visus nosauktos, proti, nezināšana gan skaitļos, gan procesā. Pirmkārt, nav tā, ka neviens nelasa latviešu sarakstīto, turklāt mums ir arī vairākas grāmatas, ko mazā tirgus apstākļos itin labi pērk, piemēram, Viļa Lācīša darbi. Otrkārt, nav diez ko prātīgi kritizēt mūsdienu literatūru, ja neesi ticis tālāk par Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti. Krieviņš: „...mēdzu izmantot mājas bibliotēku un pārlasīt Ziedoni vai Vācieti. Godīgi atzīstu, ka ar jauno liriku neesmu tik tuvinātās attiecībās.” To pašu varētu teikt Jaunzeme-Grende, Roga un vairākas „balsis no tautas”, kuras runā kā uzpirktas.
No iepriekš teiktā var secināt – Krieviņa retorika ir ļoti pavirša un populistiska. Viņš savdabīgi domā arī par kino, kam, tā šķiet, jākalpo virsuzdevumam: „Ziniet, es savam sešgadīgajam šo filmu (Kolka Cool – A.O.) nerādītu, un tā nav labākā filma, ar kuru audzināt patriotismu, latvietību. Pretstatā – Rīgas sargi. Dēls ar lielu prieku noskatījās, un viņam kļuva skaidrs, kā latvieši sakāva bermontiešus. Viņš ar lepnumu atzīmēja – „re, latvieši, mēs cīnījāmies par savu valsti”. Manuprāt, te ir pretruna, ka baidāmies runāt par savas valsts pamatu propagandu...” Savukārt man liekas, ka teju viss Krieviņa teiktais ir balstīts pretrunās. No vienas puses, viņš nenoliedz „kultūras svarīgumu jebkuras nācijas pamatinteresēs” un atbalsta ideju par valsts pamatu propagandu. No otras puses, diskreditē visu mūsdienu literatūru. Vai gadījumā nav tā, ka literatūra lējusi un uztur stingrus šos pamatus un tāpēc jāsaglabā tās eksistence? Varbūt, bet tad mums jāraksta Ziedoņa un Vācieša stilistikā. Viegli! Starp citu, piesaukt mirušos ir ļoti ērti – viņu radošais darbs ir beidzies, ēst negribas. Lai gan Ziedoni un Vācieti Krieviņš piemin tikai tāpēc, lai izveidotu sev pateicīgu kontrastu un paspīdētu ar zināšanām; skaidrs, ka viņa nolūkos nav jebkad stutēt „jauno liriku”, tas pat būtu nevēlami un absurdi, jo var taču tapt kas „nesaprotams” un kritisks. Neredzu atšķirību starp viņu, Jaunzemi-Grendi, Rogu un anonīmajām klaigām.
Protams, runāt par literatūru kā valsts pamatu lējēju ir nedaudz abstrakti un bīstami, proti, var šķist, ka literatūrai arī šobrīd tiešā veidā jābalsta valsts. Tās būtu beigas. Bez virsuzdevuma – literatūra top, lai nostātos attiecībās ar cilvēku, lai mēs domātu. Ja nedomā vai izliekas stulbs, tad sanāk kā savulaik vienam vācu kritiķim, kurš Paula Cēlana Nāves fūgu nosauca par sirreālu konstrukciju, kam nav sakara ar realitāti.
Un tomēr, ja notiktu brīnums un, teiksim, nevis propagandas, bet normāla atbalsta gadījumā literatūras process uzzeltu jaunu žurnālu un varbūt pat TV raidījuma veidolā, tad Krieviņa dēlēns varētu lepni izsaukties: „Re, latvieši nav alu cilvēki!”