Labi zināmi izteicieni - «pēc kaujas visi gudri», «ja tantei būtu riteņi» utt. Notikušais tiek pieņemts kā acīmredzot visloģiskākās apstākļu sakritības rezultāts, kuram alternatīvus variantus apspriest ir lieka laika tērēšana.
Pagājušās nedēļas nogalē prezentētais SKDS pētījums par Latvijas iedzīvotāju politisko orientāciju liecina - 55% aptaujāto atzīstami par kreisi orientētiem (lai gan apmēram 12% paši sevi par tādiem neatzīst). Šajā ziņā mēs glīti iekļaujamies Eiropai raksturīgajās noskaņās - nesen veikta aptauja Francijā, piemēram, atklāja, ka tikai 30% uzskata kapitālismu par optimālo ekonomisko sistēmu.
Nav noslēpums, ka ASV politikā ir krietni vairāk naudas (ne tikai pašsaprotami absolūtā izteiksmē, bet samērojamā arī) nekā Latvijā. Attiecīgi šīs lielvalsts politiķi var atvēlēt nesalīdzināmi vairāk līdzekļu dažādiem pētījumiem, aptaujām un analītiķiem. Ar pragmatisku mērķi, protams, iepatikties maksimāli lielam vēlētāju skaitam.
Amerikas Savienotajās Valstīs iznākošā The New Republic aprīļa numurā būs lasāma Pola Bermana eseja, kas veltīta Rietumu politiskās elites un preses pašcenzūrai jautājumos, kas skar islāma radikāļus un musulmaņus kopumā. Publikācija ir ar nepatīkamu sajūtu lasāms uzskaitījums pēdējos gados arvien biežākiem gadījumiem, kad šajā it kā visatļautības un WikiLeaks laikmetā Rietumu sabiedriskā doma sāk cenzēt karikatūras, Mocarta operas, Brižitu Bardo un Dievs zina ko vēl, lai tikai noteiktas musulmaņu aprindas nevarētu runāt par slēpto islāmafobiju un tamlīdzīgi.
Lai gan pavasaris nozīmē komfortablākus klimatiskos apstākļus, nereti tas līdzi nes nogurumu un pazeminātu imunitāti. Par nogurumu pagājušajā nedēļā tika runāts daudz - kontekstā ar topošo Nacionālo attīstības plānu, valdībai kopumā un premjeram personīgi tika pārmests jaunu ideju trūkums un, kā tautā saka, peldēšana pa straumi.
Pēdējos mēnešos Ungārija preses uzmanību izpelnījusies lielākoties saistībā ar iekšpolitiskajām peripetijām un visai saspīlētajām attiecībām ar Eiropas Savienību. Tomēr, kā liecina OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) ekspertu šomēnes publiskotais pētījums (Work incentives and recent reforms of the tax and benefit system...), ungāri pēdējā gada laikā ir krietni un pamācoši pastrādājuši, lai veicinātu lielāku pilsoņu mobilitāti darba tirgū un risinātu arī Latvijai diemžēl tik pazīstamo «profesionālo» pabalstu saņēmēju problēmu.
Kontekstā ar karstajām diskusijām pirms valodas referenduma vai 16. marta publiskajā telpā bieži lasāms un dzirdams bija apgalvojums, ka patiesībā «problēmu ir uzpūtuši politiķi» (saudzīgāks variants «atsevišķi politiķi»), respektīvi, ja šamējie nekultu putas, viss būtu labi. Nāks 9. maijs, praids un nezin kas vēl, un tēze par politiķiem provokatoriem aktualizēsies.
Ņemot vērā valodas referenduma radīto gaisotni sabiedrībā, protams, varēja paredzēt, ka diskusijas ap un par 16. martu šogad nebūs rāmākas kā citreiz. Un tomēr šī situācija vairāku iemeslu dēļ sāk nogurdināt.
Kritiskās piezīmes par politiku, lēmumiem Latvijā parasti saistītas ar konkrētām amatpersonām vai partijām. Tomēr ir dažas tendences, kas ir nemainīgi vispārīgas valsts pārvaldes filozofijā (ja drīkst šādu apzīmējumu vispār lietot). Lūk, dažas, subjektīvi izvēlētas.
Latvijas sabiedrība diemžēl neizceļas ar augstu tolerances līmeni un vienotību kopīgu mērķu formulēšanā un sasniegšanā. Jo īpaši skumji, ka jau pierastajai plaisai starp latviešiem un cittautiešiem, starp ļoti atšķirīga ienākumu līmeņa cilvēkiem sāk veidoties domstarpības starp pensionāriem un gados jaunākiem cilvēkiem. Domāju, daudziem ekonomiski aktīvā vecuma cilvēkiem, kuri spēj objektīvi vērtēt situāciju, veidojas diskomforts starp instinktīvu vai ieaudzinātu cieņu pret vecākiem cilvēkiem un apziņu, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšanas idejas aizstāvjiem objektīvi ir taisnība.
Cilvēki sāka sajust sirdī pavasara tuvošanos, tiesa, dažādās grupās tas izpaudās dažādi. Piemēram, ar politiku saistītie indivīdi nolēma ziemas sasaluma beigas atzīmēt, dibinot jaunu politisku partiju iedīgļus.
Latvijā tradicionāli ar diagnozes noteikšanu veicas labāk nekā ar reāla ārstēšanas kursa izstrādi un īstenošanu. Citiem vārdiem sakot, ja ignorējam neargumentētu kritiku un zākāšanos, kas arī nereti sastopama, bet nav uzskatāma par jēdzīgu situācijas aprakstu, Latvijas valsts pārvaldē strādājošajiem ekspertiem gluži labi padodas konstatēt nepilnības, bet, kad nonāk līdz risinājumiem, viņi ieslīd frāžainībā un vispārīgumā. Vismaz pagaidām tā ir ar Nacionālā attīstības plāna (NAP) pirmajiem metiem, ar kuriem ikviens var iepazīties valdības interneta mājaslapā.