Daces Rukšānes romāna Krieva āda varone iemīlas vīrietī, kurš ir ne tikai precēts, bet – ak, šausmas – krievs. Šī mīlestība teksta gultni no labi izstāstīta vēsturisko grūtību stāsta pavērš diskusijā par savējo un svešo.
Inga Gaile savā jaunajā romānā raksta par trauslo savienojumu, kas cilvēka būtībā saslēdz taustāmo un neredzamo un vienmēr ir tik grūti pakļāvies analīzei, dziedināšanai un izpratnei.
Divas jaunākās izrādes bērniem rosina uzdot jautājumu, cik lielā mērā vecākiem ir jābūt gataviem just līdzi notiekošajam uz skatuves un iesaistīties sarunā par to.
Režisores Daigas Kažociņas veidotajā Jasmīnas Rezā lugas Slaktiņa dievs jauniestudējumā Nacionālajā teātrī ir tapuši lieliski mūsdienu tēli – dažādi un ietilpīgi.
Dailes teātra jauniestudējums Iemīlējies Šekspīrs izceļ varoņus no laikmetam raksturīgās vides un koncentrējas uz Vila un Violas jūtām, mazāk reflektējot par teātra maģiju.
Tobiasa Kaspara izstāde Īpašums/Rudens atgādina teatrālu iestudējumu, kurā par aktieriem kļūst ne vienskatītāji, bet arī eksponāti, kas tēlo utilitārus priekšmetus.
Izrādē Fake News! ar skatītāju notiek tas pats, kas ikdienā, – viņu apdullina informācijas plūsma, kurā patiesība un izdomājumi
savijas neatšķetināmā mezglā.
Izrādes Situāciju komēdija vēstījums var atšķirties katru reizi, jo tekstu aktrises raksta no jauna un lielākoties neredz to, ko titros lasa skatītājs.
Režisora Gata Šmita izrādes Meklējot Spēlmani fokuss ir negaidīts, oriģināls un iepriecinošs – nevis restaurēt reiz bijušu un zudušu teātra notikumu, bet gan pētīt personības, zīmes un apstākļus, kas netieši šo notikumu izraisījuši.
Jauniestudējumā Uz Akapulko, kundze! režisors Edmunds Freibergs nopūš putekļus XX gadsimta
70. gadu komēdijas formā jau ietvertajam feministiskajam vēstījumam.
Ilmāra Šlāpina krājums Es nemāku, komatus aicina par katru dzejoli domāt kā par atsevišķu un suverēnu vienību, kas tajā iztirzāto motīvu cenšas izsmelt bez atlikuma.