Vinila plašu popularitātes atgriešanās mūziķiem liek skatīties uz tām kā uz nesēju, kura līdzšinējais mūžs ir bijis ilgāks nekā visiem citiem, ko šodien lietot daudz ērtāk. Un gan jau tāds tas paliks arī turpmāk, kad tagadējos "spotifajus" nomainīs kaut kas modernāks. Plate ir kā muzikālā materiāla atveide cietā materiālā – līdzīgi kā iegravēti uzraksti akmenī vai kokā izgrieztas bildes, plācenī tiek iespiestas mikroskopiskas rieviņas, pret kurām fiziski berzējoties adata var nolasīt mūziku, lai cik šis brīnums joprojām izklausītos pārsteidzoši. Gandrīz vienlaikus iznākuši divu septiņdesmit gadu slieksni pārkāpušu mūsu mūzikas vecmeistaru pirmie ieraksti lielas melnās plates formātā – abi ir gan piedzīvojuši laiku, kad plate bija visvairāk izplatītais ierakstu izdošanas formāts, gan sagaidījuši tā atgriešanos un lietotāju nerimstošu pieaugumu. Tās ir Līvu dibinātāja Jura Pavītola un dziesminieka Haralda Sīmaņa plates – abas pietiekami vērtīgas, lai būtu katra latviešu mūzikas cienītāja kolekcijā.
Līvi, kurus nezina
Juris Pavītols jau gadiem ilgi jūtas nepelnīti aizmirsts ik reizi, kad viņa 1972. gadā dibinātās grupas Līvi vārds vairs netiek saistīts ar viņu. Līvu piemineklī Spoku koks Liepājā neskan viņa dziesmas, un arī nošu grāmatā ar piecdesmit Līvu dziesmām nav pat viņa dziesmas Vairogi, ar ko himniski sākas izlase Līvi. Zelts 1 (2002, Mikrofona ieraksti). Daļēji šis fakts ir izskaidrojams ar to, ka lielākā daļa Jura Pavītola dziesmu līdz šim nav tikušas ierakstītas, un daudzi tās nemaz nav dzirdējuši. Nu šis robs aizlāpīts, septiņdesmitajos gados tapušās un izskanējušās dziesmas pirmoreiz ierakstot un izdodot platē Liecinieka spoguļportrets.
Uz Otto Zitmaņa veidotā plates vāka ir redzams uzraksts Līvi uz karoga, kas piekārts priekšā logam, bet to var uztvert arī kā līdzās grāmatām, mūzikas instrumentiem un nosviestām biksēm redzamu bildes detaļu (kas, protams, piesaista uzmanību), nevis kā norādi, ka tur skan Līvi. Uz plates malas šī vārda nav, kaut gan grupa ar tādu nosaukumu albumā skanošās dziesmas spēlējusi pirms aptuveni četrdesmit pieciem gadiem. Pagājušajā gadā ierakstīto materiālu latviešu skaņu ierakstu vēstures apkopotājs Mārtiņš Krastiņš ir samiksējis tā, ka ieraksts skan cienījami un muzikāli baudāmi arī 2022. gadā, un viņš albumu izdevis savā izdevniecībā Plate, kurā jau ir iznākuši saudzīgi restaurēti Raimonda Paula un grupas Pērkons vēsturiskie ieraksti.
Šie patiešām ir pavisam citi Līvi, kuros nav ne miņas no vēlākā hārdroka un šlāgerroka. Lielākajai daļai dziesmu ir augstvērtīgi Imanta Ziedoņa vārdi, divām – Vitauta Ļūdēna vārdi, kaut arī klausoties tos grūti nošķirt no paša Jura Pavītola. Dziesmu skanējumu, ja tas tāds bijis arī toreiz, varētu dēvēt pat par Latvijas progroka aizsākumiem, kas ir gājuši paralēli Raimonda Paula eksperimentiem šajā žanrā un Mārtiņa Brauna Sīpoliem, un abiem šiem gadījumiem kājas aug no grupas Katedrāle – Raimonds Pauls tai laikā sadarbojās ar šīs grupas mūziķiem, bet Sīpoli faktiski ir Katedrāles turpinājums.
Latviešu mūzikai septiņdesmitajos gados raksturīgais teatrālisms vietām ir sajūtams, bet albums arī veidots kā Jura Pavītola atmiņu stāsts, piedaloties viņa dēlam Matīsam, kurš pārmaiņus ar tēvu dzied, un kādreizējiem Līvu dalībniekiem, sieviešu vokālus dzied Karīna Tatarinova. Pārsteidzoša ir Zemgaļu kara dziesmas līdzība populāram roka hitam Yellow River (Christie), bet atsauces uz to nav. Mūziķi gatavi šo materiālu atrādīt koncertā 7. oktobrī vēsturiskā vietā – Slampes kultūras namā, kur noticis 1984. gada Mikrofona aptaujas koncerts, un Juris Pavītols tajā piedalījies ar savu grupu Saime.
Kas laika nepazīst
Reiz, aicināts uz radio raidījumu tikai parunāties par saviem ierakstiem, Haralds Sīmanis atnāca ar ģitāru un bija gatavs uzspēlēt, ko tikai absolūts dīvainis tādam tīrradnim kā Sīmanis iedrošinātos liegt, jo katra viņa dzīvās dziedāšanas reize tavā priekšā ir nenovērtējams baudījums dvēselei, ja to tik triviāli drīkst saukt. Varenās balss īpašnieks ar savām dziesmām uzstājies vienatnē ar akustisko ģitāru vai ērģelēm, kuras reiz, kā pats stāsta, esot sācis apgūt un reizē spēlēt, remontējot kādas Latvijas baznīcas jumtu, – tāds bijis viņa piekoptais arods daudzu gadu garumā. Nevis staigājot pa stabilu zemi, bet vērojot pasauli no augšas, kā arī pastāvīgi karājoties gaisā un atrodoties uz riska robežas, viņš radis iedvesmu dziesmām, kas laika nepazīst. Haralds Sīmanis vienmēr ir bijis ārpus vispārpieņemtās skaitīšanas sistēmas, un nekad nav bijis svarīgi, kurā laikā kāds ieraksts ir tapis, un šim acīmredzot vislabvēlīgākais ir bijis šis, nevis kāds cits.
Koncertos un ierakstos Haraldam Sīmanim piebiedrojušies arī citi mūziķi, visbiežāk instrumentālisti Ilze un Andris Gruntes, arī pazīstamās un Haraldam Sīmanim dvēseliski radniecīgās dziedātājas Ieva Akuratere un Zane Šmite. Viņi visi ir dzirdami arī šajā ierakstā, līdzās perkusionistam, latviešu mūsdienu prasmīgākajam sitamo instrumentu spēles meistaram Artim Orubam un ģitāras virtuozam Valdim Vanadziņam, kuru pēdējā laikā dzirdēt sanāk reti.
Haralds Sīmanis atšķirībā no citiem dziesminiekiem neraksta pats savus vārdus, un šajā platē gandrīz visu vārdu autors ir Arvīds Ulme, kaut gan daļu laika gaitā dziesminieks ir pārstrādājis, ļaujot dziesmām dzīvot savu dzīvi. Šajā platē gan nav iekļautas dziesmas ar franču agrās renesanses pārstāvja Fransuā Vijona (1431–1463) dzeju, kuru Haralds Sīmanis daudz dziedājis, bet šoreiz nav arī ērģeļu. Ierakstā atšķirībā no Jura Pavītola plates nav mēģināts saglabāt sākotnējos dziesmu aranžējumus, jo šajā gadījumā tas nav bijis tik svarīgi, kā ļaut tām skanēt tā, kā Haralds Sīmanis tās jūt tagad, septiņdesmit gadu vecumā, un šai jubilejai kā izdevniecības Lauska dāvana veltīta arī plate Pa apli.
Mūzikas straumēšanas vietnē Spotify (nemeklējiet ar vārdu "Haralds", bet rakstiet tikai "Sīmanis") dzirdamas arī trīs ārpus albuma gala versijas palikušās dziesmas, bet platē ir divpadsmit, kas sarakstītas dažādos laika posmos vairāku gadu desmitu garumā. Jā, vārds Haralds tomēr vēl noderēs, kaut kur meklējot Sīmaņa lielāko hitu Ezers, kura šajā platē gan nav. Arī Haralds Sīmanis gaida mūs koncertā, kurš notiks Dzejas dienu ietvaros Lantes muižā 10. septembrī un kurā piedalīsies Zane Šmite, Ilze Grunte un Raimonda Vazdika.