Latviešu mūsdienu rakstnieku iemiesošanās tuvākos un tālākos priekštečos turpinās – sērijā Es esmu… nācis klajā kārtējais romāns, kura autors mēģinājis atšifrēt vairāk nekā simt gadu senus dzīves un radīšanas noslēpumus. Šoreiz gribas īpaši izcelt uzņēmību un drosmi, ar kādu rakstnieks Arno Jundze tikko izdotajā grāmatā Es nemiršu nekad ķēries pie, iespējams, latviešu literatūrā visvairāk mitoloģizētā dzejnieka Eduarda Veidenbauma dzīvesgājuma.
Nāve romāna garumā
Lai taptu mīts, ir vajadzīgas, pirmkārt, skopas informācijas drumstalas un, otrkārt, daudz pieņēmumu, ko ar laiku sāk uzskatīt par patiesību. Attiecībā uz Veidenbaumu šī formula darbojas perfekti. Visi, kas skolā gājuši vēl pirms neatkarības atgūšanas (un daļa arī to, kuri zinības apguvuši vēlāk), šķiet, ir labi pazīstami ar klišeju pārbagāto stāstu par toreiz vēl neeksistējošās Latvijas pirmā revolucionārā dzejnieka traģiski īso mūžu. Čakls un nabadzīgs students, kurš trūcīgā uztura dēļ saslimst ar tuberkulozi un nieka divdesmit četru gadu vecumā mirst, nepiedzīvojis itin neviena sava dzejoļa publikāciju, bet kura vētrainās rindas vēlāk iedvesmo veselas paaudzes, – lūk, tēls, kādu gadu desmitiem ilgi gleznoja literatūras vēsture. Tiesa, jau pirms Arno Jundzes vairāki pētnieki savos darbos atļāvās Veidenbauma dzīvē parakties dziļāk un daļu sterilizēto pieņēmumu apšaubīt. Taču romāns Es nemiršu nekad var kalpot par lielisku ieskatu gan pāragri mirušā – šī detaļa ir patiesa – dzejnieka dzīvē, gan viņa dzīvi iekonturējošā laikmeta kontekstā.
Droši vien tieši pāragrā nāve ir fakts, ko par Veidenbaumu zina visi. Tāpēc grāmatas nosaukums liek mazliet satrūkties – vai rakstnieks nešpetni ironizē? Vai tā būtu atsauce uz literāro nemirstību – kas būtu saprotama, zinot, ka 130 gadu pēc dzejnieka nāves viņa rindas joprojām iespiež, lasa, iekļauj skolu mācību programmās un komponē? Taču šo jautājumu pats autors ātri vien atšifrē, norādot, ka frāze "Es nemiršu nekad" pieder pašam Veidenbaumam, kurš šādi – saskaņā ar tuvinieku teikto – esot mierinājis par dēla veselību satraukto māti. Paradoksāli ir tas, ka visa romāna garumā (kas hronoloģiski aptver pēdējo pusotru mēnesi dzejnieka dzīvē) Veidenbaums mirst. Mirst, guļot savā Kalāču māju gultā vai ar grūtībām staigājot pa tuvāko apkaimi un atmiņās, vīzijās cenšoties atskatīties uz nodzīvoto.
Arno Jundze. Es nemiršu nekad. Dienas grāmata. 2022
Šīs vīzijas atgādina īsus uzplaiksnījumus, kas apliecina jau sākumā minēto faktu – par Veidenbauma dzīvi ir zināms tik ļoti maz, ka rakstniekam atliek uzlasīt vissīkākos informācijas oļus un pūlēties no tiem salikt vismaz daļēji atpazīstamu mozaīku. Zīmīga ir romāna sākumā atrodamā Eduarda bērnības epizode, kurā zēns, rotaļādamies akmeņlauztuvēs, atrod teju uz pusēm pāršķeltu akmens gabalu un, ziņkārības dzīts, atlauž to vaļā pavisam. Iekšpusē skatienam paveras "brīnums – akmenī sastindzis zivs nospiedums". Un Arno Jundze, gluži tāpat kā literārs arheologs, mēģina iespējami saudzīgi "uzlauzt" klišejās sastingušo pagātni un attīrīt, noslaucīt no vēl atrodamajiem nospiedumiem visu lieko, lai saskatītu niecīgās pēdas no dzīves, kas – pirmajā acu uzmetienā – grūti saprotamu iemeslu dēļ atstājusi tik lielu iespaidu uz tuvāko gadsimtu.
Ilūziju zudums
Literatūras vēsturnieki, rūpīgi analizējot Veidenbauma dzejoļus (to ir nepilns simts, romānā varam izlasīt, ka lielu daļu savu manuskriptu dzejnieks pirms nāves sadedzinājis), akcentē, cik ļoti šie darbi atšķiras no tālaika populārās dzejas manieres. Kaut gan arī sava laika romantisms bija starp Veidenbauma iedvesmas avotiem (teju katros Dziesmu svētkos joprojām izskan klasiskā Marģera Zariņa kora dziesma Kā gulbji balti padebeši iet), tomēr viņš spēja atmest jūsmīgu samākslotību un rakstīt par skarbo, ikdienišķo, notrulinošo. Par ilūziju zudumu, nevienlīdzību, falšumu. Rakstīt ar savam laikam netipisku tiešumu, ironiju, atmetot uzspēlētu respektu. Tieši šo rindu straujā versmainuma, jauneklīgā kategoriskuma dēļ vēlākajām varām, kurām bija vajadzīgs mītiskais cīņā saucējs, bija tik viegli ne tikai pierakstīt autoram krasi sociālistiskus uzskatus, kādus neatrodam dokumentētus, bet pat zināmā mērā arī modificēt dzejnieka biogrāfiju.
Izlasot romānu Es nemiršu nekad bez priekšzināšanām, kāds lasītājs varētu būt pārsteigts ne pa jokam, kad nabadzīgā studenta vietā no vēstures iznirst Kalāču māju saimnieka dēls. Tiesa, mājas cīnās parādu jūgā un "iztikšana" nebūt nav spoža, taču lielu daļu no brāļa sūtītajiem līdzekļiem un arī graudā līdzdotā uztura Eduards, Tērbatā studēdams, gluži vienkārši iztērē... teiksim tā, bohēmai. Te gribas atzīmēt: cik savdabīgi, ka tie interpreti, kas Veidenbauma mūžu skatīja jau minētajā romantiski trūcīgā taisnības cīnītāja "rāmītī", neredzēja kontrastu starp šo pieņēmumu un visai daudzajiem dzejoļiem, kuros Veidenbaums epikūriski slavina... teiksim tā, lielu alkohola patēriņu. Eksperimenti ar uzturu (vienā vārdā – badošanās, taču biežāk nevis apstākļu spiesta, bet idejas vārdā), pārgalvīga uzdzīve, nedomājot par rītdienu, – un tā visa kontekstā slavenais kamanu brauciens, pēc kura Veidenbaums nedziedināmi saslimst, ierakstās kā traģisks, bet diemžēl itin loģisks iznākums.
Uz taisnības cīnītāja spožā fona vēsturē kaut kur pagaisis arī dzejnieka raksturs. Kāds viņš bija kā brālis, dēls, sarunu biedrs, galu galā – kā vīrietis? Romānā virknējas daudz šķietami sīku momentu, kas palīdz noaust priekšstatu par talantīgu, izcili jūtīgu, sevī ierāvušos cilvēku, kurš mīl vientulību, skaitļus, prāta mīklas (ko vērta ir viņa un brāļa Kārļa izdomātā valoda vien, vārdus izrunājot spoguļrakstā!), necieš tukšas sarunas un uzspiestu pieklājību un līdz ar to lielākajai daļai tālaika sabiedrības šķiet svešāds. Vai mūsdienās būtu citādi? Iespējams, šobrīd Veidenbaumam – tāpat kā vēl ne vienam vien viņa laikabiedram – konstatētu vieglus autiskā spektra traucējumus.
Domā pats
Padomju laika ideologi tāpat ar lielu patiku apcerēja Eduarda neviennozīmīgās attiecības ar reliģiju. Jā, rindas, kas aicina "ticības māņus pie malas likt" un apsūdz "svētos liekuļus garīdzniekus", protams, ir īstas, taču jau atkal Arno Jundze savā romānā mudina iedziļināties faktos. Un fakti liek domāt, ka Eduards, būdams apbrīnojami skrupulozs visā, ko darīja, drīzāk centās ieskatīties tālāk aiz, domājams, visai paviršā veida, kādā XIX gadsimta nogalē bieži tika interpretēti Svētie Raksti. Daudz apcerēto dzejnieka strīdu ar draudzes mācītāju Neilandu par ticības patiesībām Arno Jundze aicina skatīt kā divu asu prātu diskusiju – ne obligāti naidīgu, ņemot vērā, ka vēlāk šis pats mācītājs Veidenbaumam uz Tērbatu sūta naudu un Eduards vēstulē sirsnīgi pateicas.
Līdzīgā veidā Es nemiršu nekad sasvārsta veselu virkni pieņēmumu, ja arī ne vienmēr uzrokot stingri dokumentētu patiesību, tad vismaz rosinot apšaubīt pieņēmumus, kam trūkst stabila pamata faktos. Simbols tam ir uz grāmatas vāka rodamā dzejnieka fotogrāfija – ne tā pati pilnīgi visur reproducētā, kura tika uzskatīta par vienīgo saglabājušos, bet cita – mazzināma. Dzejnieks skatās lasītājā kā izaicinādams – re, nav tā, kā visi domā. Domā pats.
Veidenbauma dzeja turpina dzīvot. Joprojām Dziesmu svētkos kā gulbji iet balti padebeši, Jura Kulakova mūzikā un Ievas Akurateres balsī zaļo jaunība un viss ir joks. Joprojām tiek modināts svabadais gars un brālis tiek aicināts iedzert. Joprojām latviešiem dzejnieku milzīgs bars, un miršanu vēl aizvien labāk atlikt uz rītu. Un tā Eduarda teiktais mammai būs piepildījies.