Turpinoties teātra sezonai tiešsaistē, skatītājiem tiek piedāvāti gan nepabeigti iestudējumi ar diskusijas iespēju beigās, gan ekstravaganti meklējumi, kas uz skatuves, visticamāk, neparādītos
Santas Hiršas monogrāfija Andris Breže. Gaismas konstruktors ir mākslas vēstures labākajās tradīcijās veidots pētījums, viens no nopietnākajiem, kas šajā žanrā tapis pēdējos gados.
Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmatu Livonijas debesis veido abu autoru noveles, kuru varoņi it kā saspēlējas gan savā starpā, gan ar kopējo tematiku.
Latvijas Literatūras gada balvai izvirzītā Lienītes Mednes-Spāres krājuma Dziedošās smiltis vadmotīvs ir vientulība. Katram tēlam ir savas ilgas un sava nelaime.
Fonda Initium producētajā režisora Dmitrija Petrenko izrādē Tēbu zeme divi aktieri jūtīgi, bet nesaudzīgi atklāj tēvu un dēlu problēmu līdz zemapziņas līmenim.
Noras Ikstenas grāmata Runādamies šūpojas starp robežām. Starp šo un citu laiku, starp iekšējo telpu un ārējo. Starp prozu un dzeju, starp sadzīvisko un to, kas virsotnēs.
Malkas ceļi pirmizrāde notika februāra beigās, gandrīz vienlaikus ar Dirty Deal Teatro izrādi Izskatās, ka tu mirsi. Nezinu, cik jauša vai nejauša ir šī sakritība, bet abi projekti ir radniecīgi gan formāli, gan pēc būtības. Faktiski šīm divām varētu pievienot arī trešo izrādi – Krievijas režisora Vsevoloda Ļisovska veidoto Situāciju komēdiju turpat Ģertrūdes ielas teātrī pagājušajā rudenī.
Nacionālā teātra un trupas Kvadrifrons kopdarbs – izrāde Lepnums un aizspriedumi Nacionālā teātra Jaunajā zālē Klāva Meļļa režijā – noteikti ieies vismaz šīs sezonas Latvijas teātra vēsturē. Tā ir pēdējā pirmizrāde, kas paspēja notikt stundu pēc paziņojuma par ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu. Skatītāju zālē zināma Titānika sajūta bija neizbēgama, jo uz ielas apgriezienus uzņēma arī jau laikus izsludinātā vētra, kas negaidīti ironiski lika izklausīties no skatuves skanošajai frāzei, ka apkaimē plosās bakas un ārā šausmīgi līst.
Jāņa Joņeva jaunā krājuma patiesais varonis ir nebeidzami kustīgais, izaicinošais cilvēka prāts, kurš spēj iztēloties itin visu, tomēr nespēj nedomāt par vēlmēm.
Valtera Sīļa un Kates Krolles kopdarbs Izskatās, ka tu mirsi nebūt nereflektē par nāvi, bet gan piedāvā divu cilvēku apziņas plūsmu lakoniskā skatuves risinājumā
Ingas Grencbergas debijas romāns Sestā sieva nav autobiogrāfisks darbs, kaut gan autore atzīst, ka sižetā ir sakausēts iztēles radīts vēstījums ar reālas dienasgrāmatas fragmentiem un piedzīvotā aprakstiem
Apstrīdot pieņēmumu, ka režisora Matīsa Kažas jaunā dokumentālā filma Klejotāji ir vienas paaudzes portrets, jāsecina, ka filmas mērķauditorija ir daudz plašāka
Daces Rukšānes romāna Krieva āda varone iemīlas vīrietī, kurš ir ne tikai precēts, bet – ak, šausmas – krievs. Šī mīlestība teksta gultni no labi izstāstīta vēsturisko grūtību stāsta pavērš diskusijā par savējo un svešo.
Inga Gaile savā jaunajā romānā raksta par trauslo savienojumu, kas cilvēka būtībā saslēdz taustāmo un neredzamo un vienmēr ir tik grūti pakļāvies analīzei, dziedināšanai un izpratnei.
Divas jaunākās izrādes bērniem rosina uzdot jautājumu, cik lielā mērā vecākiem ir jābūt gataviem just līdzi notiekošajam uz skatuves un iesaistīties sarunā par to.