Sākumam atgādināšu diriģenta Jāņa Liepiņa pirms dažām dienām teikto Dienai: "Ir gandrīz nereāls brīnums, ka šajos kovida laikos var notikt šāds koncerts, kur vienā vakarā – koncertā trīs daļās – uz vienas skatuves publikai uzstājas četri orķestri ar tikpat diriģentiem." Gadskārtējā latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta brīnumstatusu apstiprināja arī biedinošais fons – atceltās izrādes gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī. Pēdējā brīdī gan nācās koriģēt arī koncerta programmu: sākotnēji iecerētā triju Liepiņu satikšanās ar Liepājas simfonisko orķestri nenotika, jo vienam no viņiem – pianistam Daumantam Liepiņam – nācās pašizolēties. Taču piekritīsiet, ka tas jau ir dzīves sīkums?
Ilgtspēja darbībā
Ikgadējais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts ir stabila tradīcija. Kopš 2005. gada, kad pēc mūzikas zinātnieka Arnolda Klotiņa ierosmes notika pirmais šāds koncerts, esam piedzīvojuši jau septiņpadsmit lielkoncertu. Bijuši deviņpadsmit pirmatskaņojumi (ieskaitot sestdien, 29. janvārī, dzirdētos Zigmara Liepiņa un Jāņa Petraškeviča jaundarbus), skanējuši daudzi latviešu klasiķu opusi, celti gaismā reti dzirdēti vai pat jaunatklāti dažādu paaudžu komponistu darbi.
Šajos gados ir tapuši gan izcili, gan ne tik spilgti jaundarbi. Piedzīvotas atšķirīgi vērtējamas interpretācijas. Savulaik nācies arī diskutēt par latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu programmu saturu, piemēram, par instrumentālā koncerta žanra pārlieku lielo dominanci pār simfoniju, pār absolūto orķestra mūziku. Tomēr kopumā šī ir svarīga investīcija mūsu simfoniskajā kultūrā, tās attīstībā. Tās efekts sniedzas pāri vienkārši spožu simfoniskās mūzikas svētku nozīmei. Tā ir reāla ilgtspēja, iepretim vien birokrātiskajā valodā nodeldētajai.
Atgūtās vērtības
Lielajā ģildē 29. janvārī muzicēja gan Liepājas simfoniskais orķestris (LSO) ar Jāni Liepiņu pie diriģenta pults, gan orķestris Sinfonietta Rīga ar savu māksliniecisko vadītāju Normundu Šnē. Latvijas Nacionālās operas orķestris, šķiet, ne jau nejauši bija uzaicinājis uz sadarbību jauno diriģentu Aivi Greteru, kurš līdztekus veiksmīgai kora Kamēr… vadīšanai pērn izcīnīja laurus starptautiskā orķestra diriģentu konkursā Vācijā. Savukārt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) uzstāšanos vadīja Guntis Kuzma, kurš jau septīto sezonu ir šī orķestra štata diriģents.
Koncertu atklāja liepājnieki, kopā ar Jāni Liepiņu turpinot Liepājas simfoniskā orķestra kādreizējā mākslinieciskā vadītāja Imanta Rešņa neatlaidīgi īstenoto misiju atdot koncertapritei nepelnīti piemirstas latviešu mūzikas klasikas vērtības. Šoreiz – izjusti, sirsnīgi, patiesi romantiskās noskaņās interpretējot (orķestrāli uzgleznojot) Pētera Barisona Trīs prelūdijas. Lai gan prelūdijas programmā nonāca Latvju rapsodijas vietā, kad kļuva zināms, ka tās lasījumā nevarēs piedalīties pianists Daumants Liepiņš, izdevies ne tikai saglabāt programmā Pētera Barisona vārdu, bet arī iepazīstināt publiku ar mūziku, kas koncertos nav skanējusi kopš 1934. gada, kad prelūdijas diriģējis pats autors. Šī mūzika jau bija Liepājas simfoniskā orķestra mūziķu pirkstos, jo viņi to pērn ierakstīja kopā ar savu pašreizējo māksliniecisko vadītāju Ģintaru Rinkeviču albumam, kas nāks klajā martā.
Zīmīgi, ka tieši Liepājas simfoniskais orķestris (Aināra Rubiķa diriģētajā LSO valsts svētku koncertā 2020. gada novembrī) izcēla no aizmirstības vienu no nedaudzajiem Mārtiņa Brauna simfoniskajiem darbiem – 1975. gadā konservatorijas beigšanai sacerēto un tikai vienreiz 1979. gadā Vasilija Sinaiska vadībā atskaņoto balādi Tālavas taurētājs. Lielkoncertā šo tēlaino, taču izpildītājiem gana sarežģīto skaņdarbu jaunā diriģenta Aivja Gretera vadībā aizrautīgi interpretēja Latvijas Nacionālās operas simfoniskais orķestris, spilgtajā mūzikas valodā izceļot Rūdolfa Blaumaņa dzejas balādes domu.
Diriģenta Gunta Kuzmas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izvēle – Pētera Plakida Variācijas orķestrim (1996) – ļāva izbaudīt ļoti latvisko, no vienkāršas intonācijas meistarīgi izaudzēto episki simfonisko partitūru, kuras polifoniskā faktūra ļauj orķestrim (solo instrumentiem un instrumentu grupām) koncertēt, dzīvi un dziļi sarunājoties mūzikā.
Viss savijas kopā
Liepājas simfoniskais orķestris un Jānis Liepiņš cēla priekšā pirmo no vakara pirmatskaņojumiem – Zigmara Liepiņa svītu Sarkanais mežs. No populārajam, godalgotajam seriālam Sarkanais mežs (2019) radītās mūzikas, kas bija būtisks, precīzs un iedarbīgs emocionālais pastiprinātājs kinovalodā paustajiem skaudri traģiskajiem 1949. gada notikumiem, komponists atlasījis materiālu – konkrēti desmit tēmu –, kas spēj dzīvot savu patstāvīgo dzīvi neatkarīgi no asociācijām ar konkrēto kinodarbu. Svītas mūzika pati par sevi ir kinematogrāfiska – emocionāli piesātināta, kontrastiem bagāta un lieliski orķestrēta (filmai komponists bija datorā radījis orķestrim tuvu skaņu).
Svīta noteikti nav dalāma. Spēlēt kādu tās daļu atsevišķi nav iespējams un nevajag, jo viss savijas kopā – secībā, attīstībā, dramaturģijā. Jau pašā sākumā liek nodrebēt smagais, draudīgi sabiezējušais (pamatā stīgu instrumentu) skanējuma blīvums, kam seko aukstasinīgi mašināls terors uzbrūkošā ostinato ritmā, bet jau svītā uzrunā stindzinoši aukstas, svilpjošas piccolo flautu pasāžas. Īstajā brīdī sirsnīgi, melanholiski izskan mīlas tēma, kas piedzīvo melodiski plašu vērsumu un, par spīti visam, atgriežas svītas noslēgumā. Roks, minimālisma iezīmes, izceltas instrumentu krāsas dara svītu atmiņā paliekošu. Varbūt der atcerēties arī iespēju veidot orķestra filmu mūzikas koncertus, kādi ir iecienīti daudzviet citur? Būtu gan iemesls pārskatīt desmitgades, kad filmām vēl tapa vērienīgas orķestra partitūras, gan ierosme piešķirt simfonisku vērienu tam, kas mūsdienās radīts ar jauno tehnoloģiju palīdzību.
Neparastais orķestris
Linda Leimane ir komponiste, kuras skaņdarbos orķestris skan tā kā nevienam citam. Viņai ir īpašs talants ar minimāliem resursiem radīt maksimālu, krāšņu efektu, kam piemīt gan liela jauda, gan izsmalcinātība. Pat sastāva ziņā samērā nelielais orķestris Sinfonietta Rīga, kas Normunda Šnē vadībā spēlēja jau pērn pirmatskaņotā opusa Ray-bows jauno versiju, skanēja tā, it kā uz skatuves būtu milzīgs simfoniskais orķestris. Opusa malējo daļu skanējums orķestri teju trīskāršoja, raidot telpā pamatīgu, neatvairāmi spēcīgu enerģijas lādiņu, savukārt vidusdaļā komponiste rotaļājas ar instrumentālo un ritma krāsu smalkumiem kolorītā skaņu matērijā – gluži kā mikroskopā palielinātas mikropasaules dzīvīgumā.
Lai gan Linda Leimane opusā atsaucas uz franču spektrālista Žerāra Grizē darbiem (kas neapšaubāmi ir pamatoti), viņas uzburtā pasaule ar valdzinošo maza orķestra lielā krāšņuma ilūziju man asociējas ar Ziemeļvalstu laikmetīgās mūzikas līdera somu komponista Magnusa Lindberga nepārspējamo meistarību. Te nav pretrunu, jo galu galā arī Lindberga mūzikai nav sveša spektrālisma ietekme.
Pēdējo gadu tiecību liela orķestra virzienā apliecināja Jāņa Petraškeviča jaundarbs – speciāli klarnetistei Annai Gāganei un LNSO radītais klarnetes koncerts Long Walks. Nesteidzīgo pastaigu atonālo skaņutelpu komponists organizējis intelektuāli mērķtiecīgi un skrupulozi, taču tā ir ekspresīva – apgarota un dzīvīga. Balstoties uz skaņu sēriju attīstību, Jānis Petraškevičs vienlaikus ir gādājis par plašu klarnetes tehnisko paņēmienu arsenālu, kas solistei ļauj atklāties savu iespēju daudzveidībā. Negaidīts formveides risinājums ir klarnetes solo kadences pietaupīšana skaņdarba noslēgumam, kur tā kļūst par garo pastaigu rezumējumu.
Kurp tālāk?
Jāpiebilst, ka šis bija viens no pēdējiem koncertiem Lielajā ģildē, kas jau pavisam drīz – februāra beigās – ir jāatbrīvo kapitālajam remontam. Turpmākos divus gadus (cerot, ka remontdarbi un ar tiem saistītie iepirkumi neiekavēsies) simfoniskajai mūzikai Rīgā nebūs kur izpausties, un tas arī Rīgas koncertzāles (ne)uzcelšanas 35 gadu bezcerīgās sāgas kontekstā liek raizēties par simfoniskās kultūras nākotni Latvijā.
Likteņa ironija, ka vienlaikus ar gada lielākajiem orķestru mūzikas svētkiem sabiedrību sasniedza arī Jelgavas pilsētas domes lēmums likvidēt Jelgavas kamerorķestri – vienību, kas ne tikai koncertēja un veidoja vērienīgus radošus projektus sadarbībā ar pilsētas koriem, bet arī sniedza būtisku iespēju mūzikas vidusskolas jauniešiem, topošajiem mūziķiem, pilnveidoties un augt, muzicējot kopā ar profesionāļiem – orķestra koncertmeistariem. Arī valsts profesionālā mērķprogramma diemžēl atbalsta tikai tos kolektīvus, kuri darbojas vismaz 70 kilometru attālumā no Rīgas. Par ilgtspējīgu kultūrpolitisko domāšanu to nosaukt nevar.