Izstādi ES_TEXT, kas ir aplūkojama Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), gaidīju ar nepacietību un lielu interesi, jo tēma par rakstītā vārda un vizuālās mākslas attiecībām man jau krietnu laiku šķiet īpaši aizraujoša un plašāku pētījumu vērta. 2012. gada februārī ar grupas izstādi teksts=attēls Laikmetīgās mākslas centrā Kim? to aktualizēja kuratore un māksliniece Inga Brūvere, es piedalījos vēsturiskā konteksta izpētē, koncepcijas un kataloga izveidē. Toreiz, kad sāku iedziļināties tēmā, ko Latvijas mākslas teorētiskā doma vēl ne reizi nebija izvirzījusi priekšplānā, darba prieks auga augumā. Sākotnēji likās, ka Latvijā tikai daži mākslinieki konsekventi kvalitatīvi strādā ar tekstu, taču drīz vien atklājās daudzi jauni un arī veci ārkārtīgi saistoši gadījumi – vajadzēja vien īstajā leņķī izgaismot tēmu.
Karuseļa iespaids
Kopš pētījuma teksts=attēls ir pagājuši tieši desmit gadi, kuru laikā notikušas neskaitāmas izstādes un izdotas vairākas monogrāfijas, kas vērš uzmanību uz konceptuālisma tradīcijas izpausmēm vietējā mākslā (to vidū fundamentālākā ir Jāņa Taurena grāmata KOLA jeb Konceptuālisms Latvijā (2014)). Nu lingvistiskā konceptuālisma klātbūtne šķiet pašsaprotama Latvijas laikmetīgās mākslas ainā, un, izsekojot tai, nākas pievērsties it visam mākslas mediju spektram – īpaši glezniecībai, zīmējumam, tekstilmākslai, fotogrāfijai, video, performancei, instalācijai un to hibrīdformām.
LNMM vērienīgās pagrabstāva izstāžu zāles ir visnotaļ piemērota vieta, kur izkārtot ekspozīciju ar ambīcijām aptvert iespējami plašu loku no tās Latvijas mākslas, kuras kodols ir lingvistiskais konceptuālisms – viens no arvien aktuālākajiem laikmetīgās mākslas strāvojumiem. Tas leģitimēts XX gadsimta 60. gados, bet briedis jau stipri agrāk – kopš dadaisma un avangarda laikiem XX gadsimta otrajā desmitgadē.
Latvijā teksta vizuālajā potenciālā ieinteresēto mākslinieku skaits ievērojami pieauga 90. gadu nogalē, tomēr, domājams, jau Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš un Rūsiņš Rozīte, savos acīm baudāmajos, attēlu valodā runājošajos darbos iekļaujot tekstus, ir rēķinājušies ar kaut ko vairāk nekā tikai kaligrāfiski dekoratīvu iedarbību. Jāņa Pauļuka glezna Felicita ar avīzi (1945) ir izstādes ES_TEXT senākais eksponāts, ja neskaita Rozetas akmens (196. g. p. m. ē.) kopiju. Turpmākajos gadu desmitos tapušie un speciāli izstādei nesen radītie darbi (kopskaitā ap 200) ir maksimāli dažādi, tāpēc ekspozīcija atstāj raiba karuseļa iespaidu – šajā karuselī līksmi griežas vārdi un domas.
Izstāde ir bagātīga un daudzveidīga, liela daļa darbu spēj ierosināt emocionālu vai intelektuālu baudījumu, turklāt daži ir interaktīvi. Kā jau teksta mākslai pienākas, tā nereti liek justies kā spēlē, un dažas ES_TEXT spēles ir visai asprātīgas. Šajā ziņā nepieviļ izstādes nosaukums, kas veidots dažādu zīmju sistēmu mikslī, galu galā iegūstot nozīmi latīņu valodā: "Tu esi teksts." Arī provokatīva mēdz būt teksta māksla, tomēr šoreiz gan provokācijas sākas un beidzas ar kājslauķi pie ieejas – tas uzmanīgākajiem apmeklētājiem liek palēkt sāņus, kad viņi izlasa vārdu "Neslampājiet".
Nostalģijas plīvurs
Izstādē dažādās proporcijās šķiet pārstāvētas visas metodes, ko iecienījuši lingvistiski orientētie Latvijas mākslinieki un vizuāli orientētie dzejnieki. Vieni no viņiem tieši interpretē vai atsaucas uz literāru tekstu, otri multimediāli izmanto teksta vizuālo veidolu un skanējumu, trešie poētiski vai analītiski izjautā valodu, savukārt ceturtie nododas asprātīgām, sociālpolitiski kritiskām valodas spēlēm. Izstādē notiek daudzas sengaidītas tikšanās un ir arī pārsteigumi.
Īpaši iepriecinošus brīžus sagādā lūkošanās uz nodzeltējušu manuskriptu lapām, kurās teksts it kā nevilšus ieguvis kāda pazīstama tēla izskatu, – 70. gadu kaligrammām –, kā arī nodzeltējušām 90. gadu miniinstalācijām. Tās labi saspēlējas ar līdzās esošajām perfektajām grafikām un gleznām. Pārliecinoši iekļauto mediju klāstā izskatās keramika, taču žēl, ka ir izpalikusi tekstilmāksla. Jo vairāk tāpēc, ka tieši pēdējos gados šajā mākslas veidā aizvien biežāk un izteiksmīgāk parādās alfabētiskā vai citā sistēmā kodētas vēstis, atgādinot, ka vārdiem "teksts" un "tekstils" nav tikai fonētiska saistība vien.
Varbūt tas skaidrojams ar pašreizējo traģisko gaisotni un kara jausmu atmodināto sabiedrisko apziņu, bet jau tad, kad vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā aplūkoju izstādi, man tajā pietrūka sociālu vai politisku aktivitāti apliecinošu darbu, kas saskaņā ar anotāciju "(..) cenšas izsist skatītāju no komforta zonas un ir kritiski". It kā jau tādi tur ir, īpaši fotogrāfijas un video uz to velk, tomēr pār tiem plīvo poētisma vai nostalģijas plīvurs. Zināms, nekas neplīvo pār teikumu, ka līdz ar netīro ūdeni no vannas var izliet bērnu, kā arī pār sentenci: "Puiši, meitas – visi mirs. Pat skursteņslauķi pīšļos irs (..)" un arī pār dzeltenā zeltā rāmēto šņācienu "Nacionālā paranoja" un mūsdienu dainu skapi nekas miglains neplivinās. Tomēr žēl, ka izstādē tik maz pārstāvēts ir kuratora lomā nokļuvušais Leonards Laganovskis, jo tieši viņa arsenālā ir lērums intelektuāli kaismīgu mākslas darbu, kas komentē apkārt notiekošo jau kopš 80. gadu beigām.
Dāsnais un daudzveidīgais darbu klāsts vilina un notur skatītāju uzmanību, liek justies gandarīti, tomēr ne reizi vien, priecājoties par darbiem, kuros cita starpā redzams kaut kas uzrakstīts, nākas attapties ar jautājumu galvā: "Vai tad šis arī būtu rados lingvistiskajam konceptuālismam?" Tādos brīžos nodomāju, ka muzejam, kas grib būt draudzīgs sabiedrībai, kas grib, lai skatītāji nāktu un būtu gatavi piecpadsmit minūšu stāvēt lietū rindā pēc mākslas, kā es kopā ar ģimeni to izmēģināju, acīmredzot patiešām jārīko drīzāk tematiskas nekā konceptuālas izstādes. Arī ES_TEXT jāsauc par tematisku izstādi, kurā ir pilns ar lieliskiem konceptuāliem darbiem.
ES_TEXT
LNMM Lielajā izstāžu zālē līdz 1. maijam.