Raugoties uz grāmatas Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām vāku, atminos kādā intervijā dzirdēto: autore, dzejniece un rakstniece Krista Anna Belševica, atzīstas, ka, lasot Dikensa Stāstu par divām pilsētām, pozitīvā nozīmē aizķērusies aiz romāna pirmā teikuma, kurā autors apcer pasauli kā mājas sienu ar neskaitāmām logu ailām, kurās spīd gaisma, – aiz katras rūts noris sava dzīve un stāsts, par kuru vairākums no mums nekad neuzzinās, tomēr šie stāsti tur ir.
Valodas melodiskums
Kristas Annas Belševicas tikko izdotās stāstu grāmatas pelēkais vāks, ko izraibina reljefas zeltainas figūriņas – kaut gan tās ir krājuma nosaukumā minētās zelta zivtiņas (neko darīt, Krista, tu pati atļāvi interpretācijas brīvību!) –, man atgādina šo mājas sienu un sīksīkus lodziņus, pa kuriem lasītājam ļauts ielūkoties dažādo stāstu pasaulēs. Mākslinieces Alises Krajevičas veidoto attēlu pārdala neregulāra līnija, kuras augšpusē dīgst asni, bet apakšdaļā griežas zemeslode. Šādi saaužas miniatūrais un globālais, taču organiski, bez noteikta mēroga un līdz ar to bez mākslīgi radīta kontrasta – un pa vidu slaida "titulsuņa" modrais purns, kas pieliekts elpo tekstu matēriju caur zeltainās gaismas rūtīm. Nu, lūk, stāstu par grāmatu esmu sākusi ar vizuālā pirmiespaida apceri – taču tāda, manuprāt, ir vietā, jo par Kristas Annas stāstiem pat ļoti iederīgi ir runāt asociatīvos un ne vienmēr literāros kontekstos.
Caur zeltainas gaismas uzzibsnījumiem paveras ieskats aiz pelēkā: septiņi stāsti, no kuriem katru aizsāk grafiska ilustrācija, ko veidojusi Alise Krajeviča. Mirklīgi kadri: skatiens no tumsas caur pavērtām durvīm, saplaisājušu rūti, apmetņa kroku uz prožektora mestu gaismas apli, bāra lampu, mēness sirpi. Tumsa, gaisma un "miljons pelēko toņu" – šī mijiedarbība ir tikpat neatņemama stāstu sastāvdaļa kā teksta valodas apzinātais melodiskums.
Ak tad tu arī?
Šis ir viens no tiem krājumiem, kam negribas sīki iezīmēt tematisko loku, kaut gan meti ir nojaušami – identitātes un paaudzes, meklējumi un spēle, tuvošanās un attālināšanās, tas pats zināmais, ko pārvērpjam katrs citādi. Taču šie ir stāsti ne tikai par izstāstīto (vai neizstāstāmo), bet arī par stāstīšanu. Stāsts ir veids, kā mēs cenšamies apjaust un izskaidrot pasauli, strukturēt esamību, integrēt savu pieredzi, tieši tāpēc stāsts ir bijis un joprojām ir tas klucītis, no kura tiek celtas mitoloģijas, reliģijas un citi pasaules balsti. Tieši tāpēc uz jautājumu "par ko vēsta stāsts" nav iespējams atbildēt citādi kā vien ar pašu stāstu.
Nereti stāsts pat nav atbilde uz jautājumu, bet tikai skaidrāk formulēts jautājums – taču jebkurā gadījumā tas ir solis tālāk aiz neskaidrās, brīvi viļņojošās nojausmu un asociāciju, emociju un impresiju plūsmas, kādā norit lielākā daļa mūsu dzīves. Neviens taču savu dzīvi nedomā tā, kā to izklāsta literāts – pabeigtos teikumos un rindkopās, skaidri verbalizētos dialogos. Par to ar maigu ironiju savdabīgā metanaratīvā vēsta krājuma pēdējais stāsts, kurš tieši tā arī nosaukts – Pēdējais stāsts – un kurā vēstītāja sīki izstāsta to, kā stāstīs, tikai nepavēsta pašu stāstu.
Mēs domājam daudzpunktu, domuzīmju, pārrautu frāžu, atsevišķu vārdu un – visvairāk – nenoformulējamu mirklīgu asociāciju mudžeklī. Kristas Annas Belševicas stāstu savdabīgā stilistika spēj aizskart tieši šo stīgu, par kuru lasītājs, citējot rakstnieces Daces Vīgantes atsauksmi uz grāmatas vāka, ar pilnām tiesībām drīkst teikt: "Tas ir tieši tā, kā es reizēm jūtos, bet nemāku noformulēt!" Jā, šie stāsti satur arī vēstījumu – ne vienmēr saliktu pa skaidri marķētiem plauktiņiem, un tas arī nav vajadzīgs –, taču visvairāk aizķer tieši šī dzīvās "es – tu" sasaukšanās sajūtas satveršana plaukstā. Protams, tā agrāk vai vēlāk izslīdēs no satvēriena, bet lasot šķiet, ka uz mirkli esam ieskatījušies – caur zeltaino zivtiņas rūti – dzīvās acīs, kas raugās no papīra vēsās otrās puses, un nodomājuši: "Ak tad tu arī? Un es domāju, ka es tāds esmu vienīgais."
Mūsu rētu raksti
Ar šo apjausmu sasaucas tēma, kas tā vai citādi ievijas praktiski katrā stāstā un ko vismaz tādā intensitātē latviešu literātu darbi, šķiet, nav skāruši, proti, pēdējā laikā aktualizētā (nesaku "aktuālā", jo aktuāla tā bijusi vienmēr) garīgās veselības tēma. Mūsu kritumi un kāpumi, mūsu un citu paaudžu traumu radītie nospiedumi, mūsu privāto rētu raksti. Tas, kā redzam pasauli katrs savā – arī saplaisājušā – ielogā, iztēles un realitātes robežu pārplūšana, eksistenciālas šaubas un tikpat eksistenciāls nogurums, identitātes lūzumi un gan redzami, gan slēpti veidi, kādos cenšamies ārējās pasaules salto nekonsekvenci integrēt savējā siltajā un sāpināmajā nekonsekvencē, – tie nav vēstījumi, kam vajadzīga diagnoze, taču sapratne gan.
Autore atsakās no banāliem atrisinājumiem un brīžiem pat vispār no atrisinājumiem, piespiežot lasītāju pašu meklēt nojausmu, pustoņu gammā, detaļu niansēs tikai ar empātijas palīdzību nolasāmo. Stāstā Stelles atpakaļgaitā ataužas triju paaudžu sieviešu stāsti par tēmu "sieviete un bērns". Stāstā Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi pieķērība attiecībām, jebkādām, liek sievietei mētāties kā tīklā iemudžinātai mušai. Stāstā Sirdspukstu trajektorijas vēstījumu konturē tas, ko mums nozīmē atvadas. Stāstā Litija mēness (kā atzīst Krista, personiskākajā krājuma tekstā) elpas un apziņas ritmā ieskicētas krustceles starp cilvēkiem vai varbūt starp mākslu un mīlestību. Stāstā Cilvēki aiz loga sarunājas A un B – vai psihoterapeite ar pacienti, kā tiekam vedināti domāt, vai varbūt viņa ar savu spoguļattēlu, jungisko ēnu, otrā vārda nēsātāju?
Krājuma apakšvirsraksts Stāsti par atmiņām liekas norādām uz iespēju saskatīt šajos stāstos kaut ko no autores biogrāfijas un personības. Neapšaubāmi bez savas balss un piedzīvotā rakstiem uz dvēseles virsmas nav iespējams izstāstīt vienalga kura lieluma pasauli, un tomēr biogrāfiskās pieejas slazdos esam apzināti aicināti neiekrist (tāpat kā populārajā mītā par zelta zivtiņu īso atmiņu). Jo nav jau teikts, kā atmiņas tās ir, – varbūt to visu atceras vien noguris suns, kas brien pāri dīgstiem un zemeslodei un sapņo par tevi, mani un maziem dzīves uzplaiksnījumiem kā spožām zelta zivtiņām.