Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Miera laika humors. Jaunā Rīgas teātra izrādes Desmit iemeslu apciemot Kauci recenzija

Ironija un stilizācija ir atslēgvārdi, ar kuriem šifrēt režisora Gata Šmita jauniestudējumu Desmit iemeslu apciemot Kauci Jaunajā Rīgas teātrī.

Man šķita, ka iztikšu bez Ukrainas fona pieminēšanas, rakstot šo recenziju, ka varēšu abstrahēties no tā, kas notiek pasaulē, pilnībā pievēršoties tam, kas redzams uz skatuves, iecerēts un pamatā realizēts pilnīgi citā ģeopolitiskajā situācijā. Bet, īpaši otrajā cēlienā, sižetam drusku atslābstot un kļūstot prognozējamam, sāka neglābjami mākties virsū sajūta, ka zemapziņā sēdošais laikmeta fons tomēr spēcīgi ietekmē skata leņķi, kādā vērtējams mākslas darbs. Respektīvi, es uz jauniestudējumu skatītos ar platāku smaidu, ja starpbrīdī telefonā nepienāktu arvien jaunas satraucošas ziņas.

Justīnes Kļavas luga Desmit iemeslu apciemot Kauci ir jauka miera laiku jokošanās, kas, iestudēta uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, izklaidē publiku trīs stundas un 20 minūtes. Izrāde pilnībā iekļaujas teātra pēdējo gadu nedeklarētajā, bet uz skatuves īstenotajā programmā, kas lielākoties nav vērsta uz intelektuāliem izaicinājumiem, bet omulīgu rotaļāšanos ar sabiedrības smalkajām kaitēm, dažādām klišejām un visa veida kultūrcitātiem. Pie šādiem komfortabliem darbiem pieder arī režisora Gata Šmita iepriekšējā izrāde JRT Krizantēmas, lai gan Kauces gadījumā drīzāk vietā piesaukt 2007. gada iestudējumu Tas notika ar viņiem, kura aprakstā bija minētas 18 filmas, no kurām režisors bija iedvesmojies.

Ļoti lakoniskajā programmiņā (kur gan pagājuši laiki, kad JRT programmiņas bija informatīvi bagātas…) šoreiz nekādu iepriekš definētu ietekmes avotu nav, bet tas nenozīmē, ka Gatis Šmits neko necitē un neparodē. Kas attiecas uz programmiņu – tajā redzamais plakāts ar degošu muižas ēku aizved mūs pa maldu takām, gluži lieki radot priekšstatu, ka šim darbam ir kāda saistība ar Gata Šmita izrādi un filmu par 1906. gadu, bet klāt pieliktie sērkociņi rada papildu intrigu.

 

Mazliet smieklīgie lauki

Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā muižas viesistabā risinās gandrīz visi izrādes notikumi, izņemot tos, kas norit ārpusē, – šīs ainas vērojamas avanscēnā. Kostīmu māksliniece Keita uzsver lauku cilvēku provinciālo attieksmi pret apģērbu – tas šķiet uzkrītoši jau no paša sākuma, kad ieraugām Baibu Broku un Elitu Kļaviņu rūtainos svārkos un Dāvidu Pētersonu pārlieku švītīgā uzvalkā. Savukārt, kad pamanīta Andra Keiša frizūra profilā (neatklāsim visus noslēpumus), no zāles labās puses uz kreiso, sekojot aktierim, veļas smieklu vilnis. Šķiet, arī Justīnes Kļavas luga kaut kādā ziņā ir pielāgota tam, kādus tipāžus izveido aktieri, vismaz Gerda Lapoškas gadījumā. Viņa varonis Voldemārs Zagdajs, kurš bērnībā apsaukāts par vampīru, ir pielāgots aktiera fiziskajiem dotumiem – garajam, slaidajam augumam, askētiskajiem sejas pantiem, tumšajiem matiem –, atliek vispārējam komismam vēl tikai piedomāt breketes. Taču pašam aktierim un nākotnes režisoriem vajadzētu atcerēties, ka šo triku atkārtot faktiski vairs nevajadzētu nekad.

Aktieru sastāvā ir trīs jau pieminētie meistari un septiņi JRT aktieru kursa studenti. Baibas Brokas spēlētā Iveta Mačuka ir mazliet naiva, visnotaļ ķerta uz jauniem vīriešiem un spējīga redzēt rēgus. Aktrisei piemītošā atraisītība palīdz tēlu veidot absolūti organiski, savukārt Elitai Kļaviņai komiskās lomas, šķiet, tomēr nāk ar zināmu piespiešanos, un tā ir arī ar Antras Akmeņkales lomu. Ārējais veidols un no Anglijas pārbraukušās sievietes provinciālais snobisms tomēr pilnvērtīgu tēlu nerada. Monumentāli Māra Šuhēviča lomai pieķēries Andris Keišs, kurš šķiet izkāpis no amerikāņu spriedzes filmām un izstaro amizantu drūmumu. Šiem trim aktieriem faktiski nekas nav jāpierāda. Citādi ir ar jauniešiem, kuri joprojām ar katru lomu nostiprina savu reputāciju un apliecina tiesības pievienoties JRT zvaigžņu sastāvam. Kopumā iespaids ir gluži labs.

Jau minētā Gerda Lapoškas varonis – žurnālists no Rīgas – ir jauns, ambiciozs, bet domāšanas stereotipu dēļ arī viegli apmuļķojams. Viņš ir sižeta virzītājs, jo visi pārējie raksturi atklājas tieši viņa darbību rezultātā un saskarsmē ar viņu. Pārējie varoņi pamatā ir vienas spilgtas īpašības nesēji. Sabīnes Tīkmanes Ūna Mačuka mokās ar kompleksiem, nomainījusi vārdu un glābiņu rod pārtikas piedevās, Jāņa Grūtupa Raivo Rijnieks ir cietumā pāraudzis eņģeliska rakstura jauneklis, kurš cieš no sabiedrības aizspriedumiem. Martas Lovisas un Matīsa Ozola Kārkliņu paraugpāra fasādē plaisas redzamas bez palielināmā stikla. Daudzšķautņaināks jau pēc dramaturģiskā materiāla ir Ozola varonis Agris – tāds tipisks latviešu mazdūšīgais vīrietis cietējs. Dāvida Pētersona Krišjānis Kārkliņš ir mūslaiku jaunais, enerģiskais provinces politiķis – ne pārāk gudrs, toties iemācījies apgūt Eiropas naudu. Lolita Stūrmane Ketijas Kravales lomā akcentē policistes darba rutīnu un raksturīgo leksiku.

 

Saiet sviestā

Izrādes pirmais cēliens paiet, lielākoties atšķetinot, kas ir kas, iezīmējot pirmo priekšstatu par katru varoni un ironizējot par mūsdienu cilvēku vājībām, ieražām, fobijām un tā joprojām. Tiktāl izrāde kaut kādā ziņā līdzinās Artūra Dīča lugas Arī vaļiem ir bail iestudējumam Latvijas Nacionālajā teātrī, un to lielā mērā var uzskatīt par tīru komēdiju ar tīši stereotipiskiem tipāžiem, mistisko stīgu ieskicējot, bet neizvēršot. Taču otrajā cēlienā, kad Gatis Šmits atceras savu kaislību uz vecām filmām, sākas parodijas vektora pārnese no mūsdienām uz gotiskiem šausmu trilleriem, kuru varoņi iemieso cīņu starp labo un ļauno, redz rēgus un dzird balsis, izplūst garās atzīšanās tirādēs un beigu galā daži arī skrien no vienas skatuves puses uz otru, spalgi brēcot. To visu izrāde piedāvā.

Pārfrāzējot kādu aktuālu komēdiju Dailes teātrī, šī izrāde "saiet sviestā", taču nevis aiz neprofesionalitātes, bet mērķtiecīgi, sabiezinot krāsas un saasinot situācijas absurdumu, cik nu iespējams. Taču paradoksālā kārtā, sižetam iegūstot arvien absurdākus vaibstus, tempa kāpinājums rada iespaidu, ka aktieriem vairs nav laika organiski iejusties tēlos, bet galvenais mērķis ir saraut, lai izrāde nebūtu pārāk gara. Piemēram, tempā paskrien garām Voldemāra aizrautīgā iejušanās uzrauga ampluā, izbaudot savu varu, bet pārējo reakcijas uz šo pārvērtību vispār gandrīz vai nav. Tieši tāpēc pienāk brīdis, kad lielās līnijās viss jau ir skaidrs un šī jezga kļūst nedaudz apnicīga.

Vienīgais novēlējums – lai miera laika humoram pēc iespējas ātrāk atgrieztos miera laiks pasaulē.

 

Desmit iemeslu apciemot Kauci
JRT Lielajā zālē 26., 27., 29., 30.III, 26.–27.IV plkst. 18
Biļetes EUR 15–30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja