Māju sajūta
"Kad jau dzīvojām Amerikā un meitiņas gribēja ar mani runāt angliski, teicu, ka nesaprotu. Latviskumu noturēja luterāņu baznīcas būvniecība un draudzes dzīve, Ņūdžersijas Latviešu biedrība, dziesmu svētki un darbs Daugavas vanagu valdē," stāsta Valfrīds. Viņš, būdams septītais bērns ģimenē, turas tikpat braši kā 1838. gadā būvētā viņa dzimtas mājiņa Nīcas pagastā. Atmiņas silda un sūrst, taču atgriešanos Latvijā seniors neapsver: "1989. gadā pirmoreiz un vēl dažus gadus te ieradāmies kā mājās. Vēlāk māju sajūta bija Amerikā. Meitas vienas šurp nebrauks. Ko znoti – aviācijas nodaļas vadītājs un inženieris – šeit darīs?"
Cenkones ciema Šķilās Valfrīds dzīvojis līdz 15 gadu vecumam, tad sācis mācīties Liepājas tehnikumā. To pabeidzot, noticējis vācu varas solījumam, ka darba dienestam pieteikušies netiks iesaukti armijā. Tomēr 1944. gada sākumā Valfrīds iesaukts leģionā un ietērpts vācu uniformā. Vaiņodē sapulcēti 4000 latviešu karavīru. Valfrīds atzīst: "Pēc starptautiskajiem noteikumiem mūs nedrīkstēja iesaukt, bet to darīja zem brīvprātības maskas, skaitījāmies latviešu brīvprātīgā vienība. Ja negāji, lika pie sienas vai nosūtīja uz iznīcināšanas nometni." Kad izveidotā prettanku vienība sūtīta uz fronti, rēķinvedis Valfrīds palicis kārtot dokumentus un ieskaitīts artilēristu pulkā.
Pareģis nekļūdās
"Krievi aizgāja līdz Tukumam, Klapkalnciemam, nogrieza Ziemeļu fronti, un nokļuvām Saldū. Zobu un žokļa iekaisuma dēļ mani nosūtīja uz Liepājas slimnīcu, ko evakuēja uz Mēmeli (tagad Klaipēda – red.). Daudzi puiši bēga, negribēja braukt uz Vāciju. Pēc izārstēšanās man bija jābrauc uz fronti, bet gribēju vēl pabūt mājās," stāsta seniors. Uz ceļiem stāvējuši sargi, tāpēc Liepājā nokļuvis aplinkus. Draugs ar jahtu pa jūru aizvedis paviesoties pie vecākiem Cenkonē, tad kareivis atgriezies dienesta vietā. 1944. gada novembrī artilērijas pulkam ar kuģi no Ventspils ostas bija jādodas uz Vāciju. Kareivji bažījušies, vai pa ceļam neuzbruks krievu zemūdenes un lidmašīnas. "Kāršu pareģis Jāzeps izlika kārtis un teica, ka nekur nebrauksim. Zēni smējās, jo mantas jau bija uz kuģa, bet pirms kāpšanas uz klāja kapteinis saņēma pavēli braucienu atcelt."
Militārais rēķinvedis atceras iebraukšanu Dancigas ostā 1944. gada decembrī: "Grīntālē poļi uz Jaungadu mums izbrūvēja alu. Pēc trauksmes no divīzijas četrām vieglajām baterijām uz fronti 21. janvārī pa tā saucamo poļu koridoru devās tikai viena. Sals -30 grādi, sniegputenis, ceļmalā nošautie svītrainās drēbēs. Pamestās lauku mājās nokāvām cūku. Kas pārcentās ar trekno gaļu, strīpām vien tupēja aiz šķūnīša." Atkāpjoties vienības kareivjiem nepieticis munīcijas, zābaku, drēbju. Pamestā noliktavā dabūto motociklista mēteli Valfrīds uzvilcis virs savējā, ap zābakiem sējis palagu strēmeles, tā glābies no sala. Aplenkumā pie Landekas sapratuši, ka karš jau zaudēts.
Auto liķieris un tanks
"Man bija paniskas bailes no krieviem. Dažas nedēļas pirms Berlīnes krišanas mans draugs ar savu vienību bija kritis gūstā. Kad vīri noplēsa savas zīmotnes, lai slēptu, kurš ir virsnieks, krievu armijas majors – latvietis – lamājās: "Kāpēc jūs, velni, melojat?" Kāds, ādu glābdams, bija izstāstījis. Iedeva viņiem ēdienu, krievu armijas formas tērpus un lika iet uz Berlīni kauties ar vāciešiem," Valfrīds skaidro, kāpēc nav domājis par padošanos.
Līdz 1945. gada 2. maijam, kad krituši gūstā 125 kilometrus no Berlīnes, Valfrīds un viņa biedri soļojuši vairākas diennaktis, krievu armija sekojusi. "Viens no puišiem, labs valodnieks, gāja kolonnai pa priekšu ar baltu karogu, ieraudzījām tanku ar zvaigzni. Balto zvaigzni! Amerikāņu! Ieročus un pulksteņus lika atdot, bet man izdevās pulksteni un mazo pistolīti paslēpt aizmugures kabatā. Vācieši sastājās pakalnītē ar savu pilsētu nosaukumiem rokās. Cerēja tikt mājās. Bet kur mēs iesim? Atradām brezentu, ar ko apsegties, pārnakšņojot uz lauka. Pie Hāgenovas lidlauka bija daudz pamestu mašīnu, kuru tvertnes degvielas trūkuma dēļ vācieši pildīja ar vietējos brūžos ražotu spirtu. Dažs savā katliņā ielēja spirtu, kas oda pēc benzīna, un pievienoja kaut kur sadabūtu šokolādes pulveri. Tie, kuri auto liķieri iedzēra par daudz, tur arī palika. Bet faktiski mēs to karu uzvarējām, jo palikām dzīvi," saka Valfrīds.
Amerikāņi bijušos leģionārus nodevuši angļu pārziņā, Putlosas karagūstekņu nometnē latvieši drīkstējuši sarakstīties ar tautiešiem bēgļu nometnē. Starp tiem atradies kāda drauga radinieks, kurš Valfrīdam izgādājis vajadzīgo dokumentu pārejai uz privātpersonu nometni: "Dulls, bet izvēlējos palikt pie savas grupas puišiem. Turklāt paklīda baumas, ka mūs sūtīs uz Beļģiju, kur dibinās Latvijas atbrīvošanas armiju. Beļģijā izrādījās, ka esam īstā gūstā."
Liktenīgais šķēps
"Martā pirmos ešelonus no Beļģijas sūtīja atpakaļ uz Vāciju, nokļuvām gūstekņu nometnē Straumēni Hallendorfā. Mums deva kafiju un cigaretes, bet es nepīpēju, nopirku praķīti, bikses un Hamburgā pieteicos Baltijas universitātē (augstskola Baltijas bēgļiem – red.). Inženierijas studijas notika vācu valodā. Bija balles, sportošana, dibinājām studentu korporācijas," – tā Valfrīds.
1947. gada novembrī Jānis Daliņš viņu uzaicinājis atzīmēt attālumu šķēpa mešanas treniņā. Blakus vācietes spēlējušas rokasbumbu. Seniors noteic: "Ak, šīs sievietes – nevarēju nelūrēt! Kāda mestais šķēps trāpīja man zem ribām. Bija pārdurts kuņģis un zarnas, sekoja operācija." Kopš tā laika Valfrīdam visu mūžu ir stingra diēta, liegta arī iecienītā rupjmaize un skābēti kāposti. Pēc pagrēkošanas ar letiņu gardumiem nācies gulties zem ķirurga skalpeļa vēl divkārt. "Paldies Dievam, ka biju studentu korporācijā Gersicania, puiši nodeva asinis, diennakti sēdēja pie gultas, kamēr cīnījos par dzīvību," atminas seniors.
Kādā ballē Vācijā puisis ievērojis trīs ģimnāzistes un sācis tās dancināt. "Viju Zeltīti Rozi apprecēju, bet tām divām bijām ievedēji kāzās," seniors precizē. Precības gan notikušas jau Amerikā, jo, sākoties Korejas karam, ASV armijā ņemti arī iebraucēji, valdība atvērusi durvis 200 000 bēgļu, un Valfrīds Spuntelis nokļuvis savā sapņu zemē: "Tātad mani Amerikā ielaida Ziemeļkorejas diktators. Armijā nepieteicos, strādāju darbnīcā, pa vakariem mācījos kursos universitātē."
Pēc pirmās meitas Dagnijas piedzimšanas Spunteļi no dzīvokļa Ņujorkā pārcēlās uz mājiņu Ņūdžersijā. Valfrīds bijis zīmētājs, konstruktors, tad nokārtojis profesionāla dizaina inženiera eksāmenus. Dzīvesbiedre Vija strādājusi bioloģijas laboratorijā.
"Vēl studēju, pasaulē bija nākusi otrā atvasīte Vineta, kad saslimu ar diloni. Cerēju nodzīvot līdz 50 gadiem, lai palīdzētu abām pabeigt vidusskolu. Izveseļojos. Vineta tagad ir muguras ārste, Dagnija – bioloģe, farmaceite. Šodien jau trīs mūsu mazmeitas ir beigušas augstskolu, vecākā strādā par inženieri, viena studē. Esmu laimīgs, pietrūkst vienīgi... jaunības," noteic Valfrīds Spuntelis.
viena taisnība
krievu cūkas
nun