"Mēs rakstām vēsturi nākotnei," saka Latvijas lepnuma balvai izvirzītā ģimenes ārste – pediatre Ilze Strēle no Jelgavas, kura savu aizraušanos ar fotografēšanu ir pārvērtusi sirdsdarbā – viņa fotografē un apkopo personīgo tautastērpu stāstus. Šis projekts ir aizsācies pirms trijiem gadiem kā doma par kalendāru. Kā pirmās Ilze uzrunājusi savas bērnības draudzenes – Ūnu Buņķi un Ingu Straupi. Pēc tam viņa nolēmusi izmantot feisbuka spēku, lai atrastu savas nākamās varones. Es arī gribu! Vai drīkst? "Tas sāka ritināties kā kamoliņš. Es sapratu, ka pie skaitļa divpadsmit tas neapstāsies," atminas Ilze.
Pirmā apstāšanās ir notikusi pie skaitļa divdesmit pieci, kad pagājušā gada pavasarī Bauskas kultūras centrā tikusi atklāta projekta pirmā izstāde, kurā fotogrāfijas un stāstus papildinājuši dzejnieces Daces Sadakas sarakstītie dzejoļi un rokdarbnieces Gintas Zaumanes izšūtie sieviešu portreti ar ziedu vainadziņiem. Ar laiku ekspozīcija ir pieņēmusies plašumā vairāk nekā divas reizes. Šobrīd tā ir paviesojusies jau deviņpadsmit Latvijas vietās un nākamā gada 5. janvārī noslēgsies Vilcē. Ikvienu no izstādes atklāšanām tās veidotājas ir centušās padarīt par latviskuma daudzināšanas svētkiem ar tautastērpu parādēm, folkloras grupu un citu mūziķu uzstāšanos.
Septiņreiz apkārt Latvijai
Viena no izstādē redzamajām varonēm ir Ausma Dzintare, kurai nīceniece Anna Cērpa atdāvinājusi savas mammas Katrīnas Rizikas brunčus, kas ielikuši pamatus viņas tautastērpa nokomplektēšanā. Pēc izstādes atklāšanas Kuldīgā Ausmas dēla sieva Kristīne atrakstījusi Ilzei e-pasta vēstuli ar atziņu: "Es pirmo reizi dzīvē sapratu, ka gribu uzvilkt mugurā tautastērpu!" Šīs izstāžu atklāšanas ir kļuvušas arī par pašu tautastērpu īpašnieču savstarpēju iepazīšanos un sadraudzēšanos.
Pagājušajā vasarā viņas sarīkojušas radošo nometni ar jaunu zināšanu apgūšanu, kurā piedalījās vairāk nekā divdesmit dalībnieces, un nākotnē šādas tikšanās varētu kļūt par tradīciju. Paralēli tam Ilze ir turpinājusi fotografēt un uzklausīt tautastērpu īpašniekus par to izcelšanos. Kopumā viņa ir nobraukājusi vairāk nekā 14 000 kilometru, kas ir tikpat, cik apbraukt septiņas reizes apkārt Latvijai. "Šos kilometrus es nepārrēķinu naudā, bet pārrēķinu emocijās," akcentē Ilze, kura ir savākusi vairāk nekā 120 latviešu sievu, vīru un ģimeņu stāstu. Tie visi ir izdoti grāmatā Mans tautastērps.
Maģiskais aplis
Pašas radīts vai mantots, bet mans! – šīs frāzes noslēdzošajā vārdā ir ieskanējusies gan lepošanās par savu tautastērpu, gan taisnošanās dzirksts par tā atšķiršanos. "Man ir Bauskas brunči, kuriem ir jābūt zilā krāsā, bet man tā zilā nepatīk, es ieaudu zaļu!" sacījusi deviņdesmit gadu vecā Mirdza Blūma. Sākotnēji Ilze saskārusies ar nesapratni par šo neprecizitāšu pieņemšanu un sieviešu fotografēšanu ar ziedu vainadziņiem galvā. Mēs liekam šādu vainagu galvā Līgo vakarā, mēs liekam to galvā Dziesmu svētkos. Kāpēc gan to nevarētu darīt biežāk?! "Šis maģiskais aplis ir kā kronis, ar kuru mēs kronējam šīs Latvijas sievietes, kuras glabā sevī latviskumu un nodod to nākamajām paaudzēm," norāda Ilze.
Viņas pārliecības nostiprināšanā nozīmīgu lomu nospēlējusi satikšanās ar bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura iepriekš bija nolēmusi fotografēties Nīcas tērpā ar sievas aubi galvā, bet ziedu vainadziņu turēt rokās kā simbolu, taču plaukstošajā pavasara dienā arī viņa izšķīrusies par vainadziņu galvā. "Ar vainadziņu galvā viņa aizgāja arī mājās. Tajā brīdī es sapratu, ka ar savu ideju mēs esam trāpījušas desmitniekā," atzīst Ilze, kas šī projekta laikā radījusi vairāk nekā septiņdesmit vainadziņu, kuros iepinusi savā pašmācības ceļā iegūtās zināšanas.
Avarējušais kuģis
Viņa uzskata, ka tautastērpa uzvilkšana mugurā maina cilvēku. Viņš izslejas. "Viņš sajūt savas saknes, savu būtību," piebilst Ilze, kuras pašas tautastērpa stāsts ir iesācies pirms divdesmit astoņiem gadiem līdz ar Atmodas laika Dziesmu svētkiem, kuros viņa piedalījusies ar jaukto kori Zemgale. "Mūsu korim tika darināti jauni Zemgales brunči un ņieburi, bet krekliem pietrūka naudas. Mēs gājām uz tautas lietišķās mākslas studiju Atspole pie meistares Ilgas Madres, kas mums ierādīja, kā šūt un izšūt," atceras Ilze. Viņa pēc gada pabeigusi sava personīgā tautastērpa komplektāciju.
Nesen viņai radusies doma par savu arheoloģisko tērpu. "Mana mamma tikko pabeidza rakstīt dzimtas koka vēsturi, kas sākas ar to, ka mūsu saknes ir meklējamas Mazirbē, kur lībiete Katrīna apprecējusies ar avarējuša franču kuģa matroža dēlu Jorģi," savu vecvecvecvecāku satikšanās stāstu atklāj Ilze, kura kā savu ir sajutusi šo Kurzemes ziemeļkrastu un nosvērusies par labu lībiešu tērpam. Viņa cer, ka jau nākamā gada pavasarī tas ar īpašu meistaru palīdzību būs gatavs, lai 4. maijā Ilze, tajā ietērpusies, varētu doties ikgadējā latviešu tautastērpu parādē.
Siltie apskāvieni
Pa šiem trijiem gadiem Ilzes iniciatīva ir uztinusies iespaidīga izmēra kamolā – šī gada janvārī nodibinātajā biedrībā Mans tautastērps, kuras kodolu kopā ar Ilzi veido Ginta Zaumane un Iveta Seimanova, bez kurām Ilze vairs nevarot iedomāties savu šībrīža darbošanos. Patlaban ir uzsākts darbs pie ārzemēs mītošo latviešu tautastērpu fotografēšanas un viņu stāstu uzklausīšanas, piešķirot šim projektam jaunas nokrāsas, jo šajā gadījumā tautastērps ir to īpašnieku atmiņas par savu dzimteni, viņu saikne ar senču mājām.
Nesen Ilze atgriezusies no Zviedrijas, kurā bijusi kopā ar Gintu. Par vienu no viņu varonēm ir kļuvusi Daina Fitins no Stokholmas, kura savu tautastērpu iegādājusies 1979. gadā, kad kopā ar tēvu viesojusies Latvijā. Armijas ekonomiskajā veikalā viņa ieraudzījusi divus sieviešu tautastērpus, no kuriem Krustpils ir derējis kā uzliets! "Kad atgriezos viesnīcā, tad pa istabu staigāju ļoti laimīga. Tēvam saskrēja asaras acīs, un mēs viens otru silti apskāvām," savās atmiņās dalās Daina. Plānots, ka nākotnē Ilzes komanda varētu doties uz Briseli, Freiburgu un citām Eiropas vietām, lai turpinātu tautastērpu stāstu pierakstus.
Kokles skaņas
"Ir svarīgi rādīt un stāstīt par latviešu tautastērpiem saviem bērniem un mazbērniem, ir svarīgi viņiem dziedāt latviešu tautasdziesmas, kuras viņi pēc tam dziedās savējiem," uzsver Ilze. Viņai mīlestību pret mūziku šūpulī ir ielikusi omīte, kas vērpusi dziju un dziedājusi. Šobrīd Ilze pati dzied senioru vokālajā ansamblī Vīzija un mācās spēlēt kokli. Vienreiz nedēļā viņa iet pie savas skolotājas Latvītes Cirses un muzicē mājās. "Vislabāk man patīk to darīt no rīta, kad visi vēl guļ. Es iededzu virtuvē sveci un spēlēju, tas ļauj noskaņoties turpmākajai dienas daļai," stāsta Ilze.
Viņas īpašumā ir Kurzemes kokle, kas darināta no kadiķa koka ar īpašu ornamentu pēc Ilzes pašas uzzīmētas skices. "Tā skan un smaržo maģiski!" saka Ilze, rādot kokles fotogrāfiju savā viedtālrunī, kur tā redzama uz viņas notamborētā laikapstākļu deķa. Pagājušā gada novembrī Ilze pievienojusies feisbuka grupai, kuras dalībnieki veselu gadu adījuši vai tamborējuši savu segu atbilstoši konkrētās dienas gaisa temperatūrai. Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt! – tas ir vēl viens patiesības diegs, kas ieausts viņas ikdienas darbošanās audumā.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!