Ar laukiem sabojātie
Pirmie atbraucējus sagaida četri Mazveģu suņi. Pie kūts ņipri tekalē vistas, tītari, pīles un šamējo jaunā paaudze. Kūtī Dailas rokām mīlīgi pieglauž vaigus trīs bullēni. Jaunlopus pirms ziemas saimniece atdos izsolēs, putnus pārdos. "Mēs nekaujam un neēdam nevienu savu putnu vai lopu. Pārdodam dzīvajā. Es jau gadus piecpadsmit gaļu neēdu. Fanātiska veģetāriete neesmu. Dažreiz apēdu veikalā pirktu vistu, dzeru pienu, ēdu olas."
Steliņģī dīžājas skaists mīlas alku pārņemts zirgs. Pašlaik viņu nevar laist pļavā pie ķēvēm, ka nesadara muļķības!
Mazveģos rit parasta diena. Dailas dēls Arturs ar akmeņiem izliek dīķi. Meitas Elīnas dēlēnam Emīlam līdz diviem gadiem vēl trīs mēneši, bet puišeļa smaidam plaši atvērtajā mutē jau spīd gandrīz visi zobiņi. Elīna smej: "Tas tāpēc, ka dzer kazas pienu un grauž burkānus!" Daila iepazīstina ar savas Saulaines tehnikuma laika kursa biedrenes meitu Dainu Magoni – "mans audžu bērns, sabojāju viņu ar laukiem". Daina studējusi Anglijā, strādā Rīgā. Uz Mazveģiem atbraukusi palīdzēt un baudīt vasaru. Dailas vīru Jāni satiksim pēcpusdienā, viņš pļavā steidz vākt sienu. Ap krūmmelleņu stādiem līkņā znots Māris.
Nenolaizdama acis no saimnieces, soli solī mūs pavada borderkollija kucīte Sise – vai tiešām saimniecei neatradīsies kāds darbiņš viņai? Borderkolliju raksturs tāds – strādāt, visus vākt bariņā un sargāt!
Kino pietuvinātie
Daila noglauda Sises galviņu – mūsu kinoaktrise. Izrādās – ne viņa vien. Vakar vēlu vakarā Daila atgriezusies no Rīgas ar abām kaziņām un cāļu bariņu grozā, kas filmējās režisores Annas Vidulejas topošajā filmā Homo Novus. Kazas kopā ar žiperīgo aktrisi Tamāru Soboļevu skraidījušas augšā lejā pa 1. ģimnāzijas kāpnēm, kas filmai piemeklētas kā XX gs. pirmās puses Rīgas dzelzceļa stacijas kāpnes. Mazveģu kazas un arī cālīši figurēja vēl kādā citā tās dienas Dzelzceļa muzejā filmētā epizodē – "lauku cilvēks atbrauc uz Rīgu pārdot kazas, blakus stāv meitene ar cāļiem groziņā". Vēlāk kino cilvēki cienājās ar kazas pienu un taisīja selfijus ar četrkājainajām aktrisēm. Daila palepojas: "Uz filmas Homo Novus pirmizrādi kādu laiku jāgaida, bet kaziņas jau tagad varat redzēt Zelta zivtiņas jaunākajā reklāmā."
Vai Mazveģu mājdzīvnieki kino iekļuvuši tāpēc, ka tikai kādu desmit kilometru attālumā atrodas kinopilsēta Cinevilla? Daila domā, ka visu noteicis gadījums: "Aigara Graubas filmai Rīgas sargi vajadzēja zirgus. Mums bija, un tā viss sākās. Jāņa Streiča Rūdolfa mantojumā ar Mazveģu zirgiem brauca Rēzija Kalniņa un Jakovs Rafalsons, pa uzņemšanas laukumu skraidīja mūsu vistas. Lailas Pakalniņas filmā Ausma viena mana vista kadrā redzama tuvplānā ar Rūdolfu Plēpi, sēžot viņam uz pleca. Ausmā piedalījās arī mūsu suņi, kaķi, zirgi."
Borderkollija kucītei Sisei pēc filmēšanās groteski sirreālajā komēdijā Ko zina klusā Gerda? tās režisors Jevgēnijs Paškēvičs pateicībā paspiedis ķepu.
Daila gandarīta, ka ar Mazveģu putniem un lopiņiem piedalās vērienīgajā Latvijas simtgadei veltītās Dzintara Dreiberga filmas Dvēseļu putenis tapšanā.
"Vangažos un viensētā pie Bauskas filmēja mūsu brūnās govis. Latvijā tagad brūnaļu vairs tikpat kā nav, bet vietējie savas govis nedeva priekš "ampelēšanās". Gotiņa Līna Dvēseļu putenī Vangažos visu dienu staigāja, ratu pakaļā piesieta. Saimnieks gribēja Līnu atdot gaļas kombinātam, man palika žēl, nopirku. Tagad manai kinoaktrisei ir trīs veselīgi bullīši. Dvēseļu putenī filmējās arī Mazveģu zirgi."
Dailas lopiņi jau aizrunāti un strādā arī Aigara Graubas vērienīgajā kino vēstījumā Nameja gredzens par XIII gs. notikumiem Zemgalē.
Mazveģu kinoaktieri labi zināmi latviešu kino veidotājiem, kaut titros viņu vārdi nav minēti. Daila atzīst, ka dzīvnieku filmēšana nav viegla būšana: "Tas ir liels laika patēriņš, vajag, lai viss notiek pēc scenārija, lai dzīvnieks nenogurst, nekļūst apātisks, lai nebaidās no gaismām, komandām, no palagiem un klapēm. Nedod Dievs, ja masu skatos satrakotos zirgi!" Mazveģu saimniece nepieciešamības gadījumā arī pati tikusi grimēta, saģērbta un filmēta – darbs ir darbs.
Mainīties uz labu
Daila pārlaiž skatienu apkārtnei: "Mazveģi ir mana tēva mājas. Pabeidzu Saulaines tehnikumu, strādāju kolhozā Dzimtene. Kad sāka atdot īpašumus, pārņēmu saimniecību. Te ir ap 60 ha mežu, pļavu, lauku. Saimniekojot noder tas, ka sastādīju kompāniju meitai un pabeidzu Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultāti."
Mājputni veldzējas dīķī. Ūdenī iemetas arī Sises gadu vecais kucēns Džimis. Sise lepni soļo blakus Dailai. Mazveģos suņi staigā visur, neviens nevienu neaiztiek. Saimnieci ieraugot, no birzītes pretī nāk poniji un zirgi. Daila atklāj: "Esmu zirgu slima. Mans tēvs nodarbojās ar zirgiem, un man arī patīk." Daila glauda ponijus, un tie mīkstām lūpām tver viņas pirkstus: "Šogad dzimst tikai ponijpuikas! Mums ir Šetlandes poniji un Igaunijas poniji, kas augumā lielāki par šetlandiešiem. Tas dažādībai, jo pircēji arī ir dažādi."
Ievēroju, ka baltajam ponijam tāds kā ar melnu skrāpi sašvīkots skausts. Daila mierina: "Viņš gudrs, pats noberzējies gar sveķiem, lai odi un citi mošķi nenāk virsū."
Mazveģos ik uz soļa jūtamas rūpes par dzīvniekiem un putniem, par meža zvēriem: "Gadās, mani zirgi ieskrien kaimiņu dārzos, es atvainojos. Brieži sarauj mūsu aploku žogu, nav nelaime. Aļņi nāk šurp. Redzēju, kā jenotu mazuļi ar mūsu kucēniem kūleņu kūleņiem mežmalā rotaļājās. Kad vista nomirst, to neaprokam, bet aiznesam uz mežu lapsai. Ap stropiem dūc bites. Sētā un dārzā, kur mājputni, pie teikšanas netiek vanags, viņus vaktē vārna un krauklis, tītarienes arī pašas ir ļoti kareivīgas. Mums ir sava zalktīšu saime. Mazveģos tikko ciemojās latvieši no Čikāgas, vēroja visu ar asarām acīs. Dabā visam jābūt līdzsvarā, un pie mums tā ir. Esmu patiesi laimīga."
Daila Ermane ļoti gribētu, lai cilvēki mainītos uz labu, lai pāri visam nestāv nauda: "Apkārtnē lielas zemes platības sapirkuši dāņi, vācieši, viņi sūc no zemes pēdējo sulu ārā. Mūsu zemnieki arī no viņiem samācījušies, tāpat gāž laukiem virsū ķīmiju, miglo. Pelēkos laukos tagad tikai rudzi, rapsis un pupas. Cieš visa dzīvā radība. Varžu te gandrīz vairs nav, sliekas pazudušas, stārķiem nav ko ēst. Ja nekas nemainīsies, te drīz būs tuksnesis. Aizlaistā bezsaimnieka pļavā naktsvijoles zied. Kad zemi pārdos, lauku apars, un naktsvijoļu vairs nebūs."
Taču Daila cer, ka viss būs labi. Ziemā Mazveģos pie "klātiem galdiem" salido putni: "Pērku saulespuķu sēkliņas, lieku speķi, maizi, no labības atsijātās nezāļu sēklas. Grāmatas nopirkām, lai zinātu, kāds putns atlidojis. Te pat zaļā vārna redzēta, cielavas nāk, četru veidu dzeņi, sarkankrūtīši, dzilnas, pavasarī manījām zīdastes. Šovasar mušķērājs kadiķī izaudzināja bērniņus. Esam cieši blakus, cits citu netraucējot. Visiem jādzīvo saskaņā. Cita ceļa nav."
M