Kāpējiem, kuri vēlas sasniegt šo virsotni, kāpšanas ceļš sākas no Musho ciemā 3030 metru augstumā, no kura taka ved cauri eikaliptu mežiem, alpīnajām pļavām, aizvēsturisku ledāju nogludināto klinšu labirintiem un akmeņu laukiem. Pēc tā seko ledājs ar dziļām plaisām, lavīnbīstamu ledus seraku zonas šķērsošana, kura drošības apsvērumu dēļ jāšķērso naktī. Sasniedzot sešu kilometru augstumu, alpīnisti parasti iekārto pēdējo augšējo nometni, kurā mēģina atpūsties pirms kāpiena uz virsotni.
Arī virsotnes sasniegšanas laiks tiek plānots naktī vai ļoti agri no rīta - ceļā ir gan stāvas ledus nogāzes, gan nedroši sniega "tilti" pāri ledus plaisām, gan lavīnbīstamas seraku zonas, informē Liepiņš.
Šis esot pirmais veiksmīgais Latvijas alpīnistu kāpiens šajā virsotnē - 2001.gadā to mēģināja sasniegt Teodora Ķirša vadītā alpīnistu grupa, tomēr pēc divām naktīm, kuras tika pavadītas augšējā nometnē 6000 metru augstumā, slikto laika apstākļu dēļ Ķirša grupai nācās atkāpties.