Atrada viens otru
Evita pasmaida: "Esam policistu ģimenīte." Taču tas būtu pārāk vienkārši pateikts par abiem dzīvesbiedriem. Ārēji trauslā Evita guvusi neskaitāmas balvas Latvijas, Eiropas un pasaules ārmrestlinga (roku cīņa jeb spēkošanās ar rokām – red.) sacensībās. Viņa pārzina šaušanas, džiudžitsa un džudo cīņu mākslu, simpātiskajai policistei pieder Starptautiskās Miesassargu akadēmijas sertifikāts: "Mamma gaidīja dēlu, bet piedzimu es. Dzīvojām Maskačkā, augu kā īsts puika, pa kokiem un jumtiem vien dzīvoju, mācījos cirka studijā, aizrautīgi nodarbojos ar vieglatlētiku un no bērnības esmu kopā ar suņiem." Tagad Evita ir izdienas pensijā un strādā Ostas policijā.
Jau četrpadsmit gadu viņa ir kopā ar Ingu Vītoliņu. Viņš ir Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes vecākais inspektors: "Formu nenēsāju, nodarbojamies ar noziedznieku meklēšanu – koordinēju un organizēju darbu, dodos uz aizturēšanām." Viņš ir Latvijas Juristu apvienības biedrs. Ingus un Evita ir sabiedriski aktīvi cilvēki, piedalās Lielajās talkās, bija iesaistījušies projektos Barona taka, Mēs par tīru Latviju un Pēdas.
Evitas un Ingus tiešie pienākumi policijā nav saistīti ar kinologa darbu. Suņi ir viņu vaļasprieks dažkārt pat divdesmit četras stundas diennaktī.
Vītoliņi palīdz un koordinē pazudušu cilvēku un dažkārt arī dzīvnieku meklēšanu. Ingus: "Informāciju gūstam sociālajos tīklos, dažādos portālos, Dzīvnieku SOS. Mums ir plašs ar policiju nesaistīts draugu loks, kas lūdz konsultācijas, palīdzību, kā arī informē par pazudušiem cilvēkiem un pārkāpumiem pret dzīvniekiem. Dažkārt darbojamies kā centrāle. Kāds piezvana piecos no rīta – pazudis suns. Labi, ja dzīvniekam ir čips, pieejama viņa bilde, zināms vecums un pazīmes. Palīdzam ar padomu, kā rīkoties, ko informēt un kur meklēt. Tā ir liela emocionāla spriedze vienmēr būt darba gatavībā."
Evita atceras: "Strādāju Jūrmalas pašvaldības policijā. Ķemeru purvos bieži pazuda aizrautīgie ogotāji un sēņotāji. Gribēju palīdzēt viņu meklēšanā. Norda ir apmācīta atrast cilvēku pa pēdām."
Nordas izejas punkts meklēšanā ir kāda lieta, kas piederējusi pazudušajam. Piemēram, reiz Norda meklēja no kāda nama aizgājušu cilvēku. Pēdas izbeidzās pie šosejas, un, kā vēlāk apstiprinājās, vīrietis bija iekāpis garām braucošā automašīnā.
Ingus atklāj pazudušo cilvēku meklēšanas problēmas: "Ārzemju speciālisti stāsta, ka viņu valstīs meklēšanā piedalās ļoti šaurs profesionāļu – sertificētu cilvēku loks. Mums gan labi, gan slikti ir tas, ka uz aicinājumu meklēt pazudušos parasti atsaucas daudz cilvēku. Viņi, labu gribēdami, nobradā mežu, kā rezultātā pazūd Nordai tik svarīgās pēdas. Slikta ir meklētāju koordinācija. Tagad Valsts policija mēģina sakārtot šo jomu. Pie lielajiem dzērveņu purviem, kur visbiežāk apmaldās ogotāji, meklēšanā iesaista zemessardzi un bruņotos spēkus. Policijas koledžā rit kursi, pēc tam notiek nodarbības dabā. Koordinatoriem šajā procesā ir būtiska nozīme, iesaistot meklēšanā kinologus ar suņiem un brīvprātīgos meklētājus, kuri atsaukušie uz nelaimi."
Lai bārenīši iziet tautās
Evita un Ingus bieži dodas uz dzīvnieku patversmi Ulubele Līčos. Ingus kā konsultants strādā ar patversmes darbiniekiem, kā kinologs – ar stresa māktiem agresīviem suņiem: "Es konsultēju jaunos saimniekus, iemācu komunicēt ar suni, saprast viņu. Ar dzīvnieku jādarbojas mierīgi, bez stresa, citādi visu var sabojāt. Dienu no dienas es strādāju ar agresīvo divgadīgo Kimo. Tagad ar mani viņš ir labs, paklausīgs, staigājam bez pavadas, abi vārtāmies pa kūlu un spēlējamies. Kimo būs labs kompanjons gudram saimniekam ar pieredzi suņu audzināšanā."
Evita patversmē strādā ar bailīgiem sunīšiem, runā ar viņiem, samīļo: "Trakāk ir ar bailīgi agresīvajiem. Suņi, kuriem iepriekš daudz pāri darīts un kuri vairākkārt ir cilvēka nodoti, tikai pamazām atgūst ticību cilvēkam."
Pa galvu nestaigā
Tiešais darbs, semināri, konsultācijas, pazudušo meklēšana un pēc garajām darba dienām vēl jārūpējas par saviem suņiem. Kinologi pasmaida, saka – lielā suņu saime saradusies pamazām. Takšu meitenīte Meja ir draugu dāvana Evitai. Tagad bariņā ir arī Lili un Pelē. Visi trīs godalgoti takšu čempioni. Vītoliņu četrkājainie tiek audzināti ar mīlestību un stingrību. Ingus precizē: "Ar kārumu un žagariņu. Mēs viņus mīļojam, lutinām, bet katram jāzina sava vieta, pa galvu staigāt neļaujam."
Kad Nordai piedzima kucēni, Evita no draugiem uzzināja traģisku stāstu ar lūgumu palīdzēt septiņiem kucēniem Carnikavā, kuru māmiņa nejauši aizrijusies ar kaulu un gājusi bojā, bet kucēni tikai divas dienas veci. "Vajadzēja steigšus glābt sīkos. Norda nevarētu visus svešos izbarot, mēs paņēmām divus, apziņojām draugus un pārējos piecus mazuļus izdalījām pagaidu mājām. Tagad tikai jāgaida kucēnus pieaugam, jo katram jau ir ņēmēji."
Pagalmā Ingus rāda plašus voljērus. Vienos jau trešo gadu mīt haskiji Džeina un Džolijs. Evita teic: "Tā nav šķirne, kuru es būtu ņēmusi. Haskiji ir sporta un darba suņi, kamaniņu vilcēji. Cilvēkus maldina, stāstot, ka šie būs skaisti, mīļi suņi, bet viņiem vajag lielu fizisku slodzi. Viendien lasām sludinājumu – diviem haskijiem meklē saimniekus. Izrādās – saimnieku ģimene juka laukā, cilvēki mainīja dzīvesvietu, suņus līdzi paņemt nevarēja, bet Ingus jau sen gribēja padarboties ar šo šķirni, tāpēc paņēmām." Sniegotajā 7. martā Ingus jūdza haskijus kamanās un aizveda Evitai uz darbu ostā Mangaļsalā krāšņas rozes. Viņš smej: "Nekas īpašs – četri kilometri turp, četri – šurp."
Citā plašā voljērā jau divus gadus dzīvo malamuti Areks un Amarite. Saimnieks lūdza, lai paņemot suņus, jo netiekot vairs ar viņiem galā. Tiesa, viņš atbalstīja voljēra celtniecību. "Abi suņu pāri jau ap desmit gadu veci, patversmē nodotus, viņus no turienes neviens neņemtu. Tagad visi četri pie mums kā pansionātā."
Tiktāl viss ir labi, tikai viena nelaime. Ingus stāsta: "Satraukti par dzīvesvietas maiņu, haskiji pirmos pāris mēnešus Mežaparku "turēja uz ausīm". Veļu laikā oktobrī un novembrī viņi naktīs gaudoja. Kāda kaimiņiene pat izsauca pašvaldības policiju, un mēs maksājām administratīvo sodu. Tad iegādājāmies pretriešanas siksnas, bet suņi jau nav dumji – eksperimentē, tausta, cik skaļi drīkst pacelt balsis. Tagad naktīs guļam trauslu miegu – tikko sadzirdu šos valodojam, es logu vaļā! Uz manu balsi viņi noreaģē un apklust."
Vītoliņi ar visu tiek galā, tikai Ingum uz laiku nācies pamest novārtā Mazās ģildes vīru kora Frachori mēģinājumus, bet Evita ļoti cer, ka garā vakarkleitā, kas gaida skapī, atkal aizies uz vīra koncertu.
Jaut;ajums