Paralēli ritošās līnijas
Oļegs Korotkovs piedzima Brocēnos 1948. gadā. Mazā Kurzemes pilsētiņa Cieceres ezera krastā viņam joprojām ir mīļā bērnības zeme, kaut pēc 8. klases beigšanas viņš aizbrauca uz Rīgu, kur studēja Elektromehāniskajā tehnikumā un vēlāk Politehniskajā institūtā. "Cik atceros, es laikam vairāk biju kaķu cilvēks, jo mūsu mājā vienmēr bija kāds dikti brangs runcis, kas godīgi nesa mājās peles. Pret suņiem vienmēr izturējos ar pietāti, man šķita, ka suns ir greznība, kas cilvēkam īpaši jānopelna, ka suns prasa laiku un uzmanību, bet man tā vienmēr pietrūka."
Oļegā joprojām jaušams labs sportisks rūdījums, ko viņš ieguva kā regbija-7 spēlētājs. Ilgus gadus Korotkovs bija Latvijas regbija-7 izlases dalībnieks, 1991. gadā mūsu izlase nokļuva augstākajā līgā un 1993. gadā spēlēja regbija-7 pirmajās pasaules kausa sacensībās. Pēc kādā spēlē iegūtās traumas – sarežģīta kājas lūzuma – Oļegs sāka tiesāt Vissavienības augstākās līgas spēles regbijā-7, bija komandas menedžeris.
Oļegs domā, ka ikviena cilvēka dzīve rit vairākās paralēlās līnijās. Konkrēti viņam viena no būtiskām dzīves līnijām bija sports. Otra – darbs VEF un ilgstošie komandējumi 80. gados, visā Padomju Savienībā, kā arī Argentīnas, Brazīlijas, Ekvadoras, Venecuēlas, Meksikas, Nikaragvas, Austrijas vēstniecībās uzstādot VEF radītās kvazielektroniskās automātiskās telefona centrāles. Gadi steidzās, izauga bērni, par sevi arvien stiprāk lika manīt smagās sporta traumas, un bija skaidrs, ka drīz nāksies doties pensijā.
Šajā laikā pilnīgi negaidīti sāka ritēt Oļega dzīves trešā paralēlā līnija. Traumatoloģijas institūtā 2013. gadā viņam veica gūžas endoprotezēšanas operāciju. Mājās Oļegs atgriezās ar kruķiem. Tajā laikā dēla Artūra draugi bija aizbraukuši no Latvijas un atstājuši Artūram suni. Puisis griezās kā vāvere ritenī, suns tika mētāts no viena dzīvokļa uz otru, nevienam īsti nebija laika ar viņu nodarboties. "Reiz Artūrs atkal atbrauca ciemos. Abi ar Natašu (Oļega dzīvesbiedre – T. Š.) skatāmies – viņam līdzi suns, tāda kā maza ruda lapsiņa ar bezgala skumjām acīm. Viņa no manis mazliet baidījās, jo tobrīd es pa dzīvokli vēl pārvietojos ar kruķiem. Paskatījos, padomāju un teicu – Artūr, tu esi brīvs, suns ir mūsu! Nataša ļoti nopriecājās, jo viņa jau sen gribēja suni, un liktenis pats mums piespēlēja brīnišķīgo draugu."
Ģimenes vislolojamākā
Oļegs ar Natašu Purvciemā dzīvo no 2000. gada, bet līdz Džuļas ienākšanai viņu ģimenē abi te gandrīz nevienu nepazina: "Kā iepazīsies, ja es no rīta tumsā uz darbu, vēlu vakarā mājās. Kad sākām ar Džuļu doties garās pastaigās, paziņu pulks strauji auga. Tagad katru dienu trīs stundas esam mežā. Suņinieki ir labvēlīga, runātīga un izpalīdzīga tauta. Mums mežā notiek simtprocentīga integrācija! Netraucē ne valodu barjeras, ne politiskas piederības."
Oļegs aizrautīgi stāsta: "Reiz ziemā Linezerā ieraudzīju sirmu kundzīti, kas peldēja! Vēlāk uzzināju – viņai 83 gadi! Kā tā – viņa var, bet es, kas visu mūžu sportojis, nevaru? Tagad jau trešo gadu katru rītu ar Džuļu dodos uz ezeru, izpeldos un uzskatu – diena ir lieliski sākusies! Linezerā ūdens ir tīrs un mīksts, un spirdzinošās peldes man jau kļuvušas par atkarību. Formas uzturēšanai vēl mazliet spēlēju arī tenisu."
Kopā ar suni Oļegam nekad nav garlaicīgi. Džuļa mežā dzenā vāveres un vārnas, rok alas, lasa sugas brāļu atstātās zīmītes, bet, kad saimnieks peld, viņa krastā sargā drēbes. Komunikablajai sunītei mežs pilns ar četrkājainiem draugiem – Bocmanis, Rufuss, Lords, Milka, Čoko, Beibe, Lote, viņas lielais pielūdzējs Vidusāzijas aitu suns un vēl citi.
Oļegs par Džuļu mīļi teic – viņa ir sievišķīga, maiga, ziņkārīga, uzticīga, gudra, reizēm šķietot, ka tūlīt sāks arī runāt: "Viņa ir tik saprātīga, ka, iespējams, nākamajā dzīvē pārdzims kā cilvēks. Džuļa ir mūsu ģimenes lolojamākā persona. Nataša dažkārt labdabīgi pārmet – mums taču ir bērni, mazbērni, tagad varētu vairāk uzmanības veltīt viņiem, bet tu visu laiku ar suni. Es tad atbildu – pie bērniem vienmēr aizbraucam, ja vajag, allaž palīdzam, un tur viss ir labi, taču es piederu pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka vecākiem savi bērni jāaudzina pašiem."
Nešķiramie
Džuļa palīdzēja Oļegam tikt galā, no aktīvām darba un sporta gaitām pārejot uz pensionāra mierīgo ikdienu: "Tas nemaz nav tik viegli, kad kādā dienā paliec bez ierastā darba. Pēkšņi vairs nezvana telefons, un tu arī nevienam nezvani. Suns glābj ar savu pieķeršanos. Mūsu savstarpējās uzticības pilnās attiecības dod mieru, noņem spriedzi. Bez Džuļas es varbūt dienām neizietu no mājas. Nataša reizēm smej – mūsu sunīte esot īsta rakare – viņa Džuļu baro, bet visa mīlestība tiek tikai man! Tā gluži nav. Bieži ejam pastaigāties trijatā, bet, kad sieva aizbrauc uz ilgāku laiku, mēs viņu ļoti gaidām atgriežamies."
Oļegs pasaulē pabijis un apgalvo, ka skaistākas vietas uz zemes kā Latvija nav. Viņam īpaši ir Brocēni, kur tagad jau divatā ar Džuļu abi pavada lielu vasaras daļu: "No rīta ņemu šortus, kedas, makšķerēšanas piederumus un saulainā laikā noteikti arī lietussargu, lai Džuļai laivā tiek ēna. Piecas sešas stundas pie airiem ir laba slodze ķermenim, parasti noķeram arī zivis. Ik pa pāris stundām piestājam krastā. Viņa izbizojas, es atpūšos, un sirdī ir liels miers."
Oļegs Korotkovs neslēpj savu pieķeršanos apbrīnojami mīlīgajai kucītei, viņš nekautrējas arī citu klātbūtnē teikt viņai mīļvārdiņus, jo pārliecināts: "Suns ir vienīgais Dieva atstātais eņģelis zemes virsū. Ja laimējas savējo sastapt, viņš tev atdos visu, ko esi pazaudējis, un visu, ko esi pelnījis."
Mare