Rozes, hortenzijas, zalktis
Rau, sīkaļas jau joņo pretī pa zaļo zāli! Iveta smej: "Mēs organizējam kucēnu tautās izvadīšanas svētkus, uz kuriem sabrauks gan mazuļu jaunie īpašnieki, gan ģimenes draugi, kas loģiski ir arī suņu draugi. Cenšamies izvērtēt potenciālos saimniekus, slēdzu līgumus, arī vēlāk ar viņiem uzturu ciešus sakarus, esmu gatava konsultēt jebkurā jautājumā. Vienmēr vienojamies par labturības noteikumiem - neturēt suni pie ķēdes, pareizi barot, izslēdzot dogveidīgo barību, nepārbarot, kā arī nodrošināt sunim regulāras kustības."
Ivetas dzīvesbiedrs Guntars stāsta, ka kucēnu aktivitātes aug ar katru dienu - rozes jau izraktas, hortenzijas nolīdzinātas ar zemi. Par laimi, rakari vēl netiek klāt dīķī ziedošajām ūdensrozēm, toties sadraudzējušies ar zalkti, kurš mīt zem terases. Saprast, ka karstā laikā tur ir lielisks patvērums no svelmes, pietika arī ar maza suņa prātiņu. Mājas trīs kaķi nolīduši kur kurais - nav ko ielaisties ar tiem, kam prāts vēl bēbju līmenī. Vācu aitu suņi Arčibalds (8), Simba (4) un Mellene (3) par sīkaļu uzmācību nesatraucas, tomēr labāk iet viņiem ar līkumu. Kucēnu mamma Rica (6) jau nogurusi no barošanas un augošo organismu asajiem zobiņiem. Pakāpieni uz terasi aizbarikādēti, jo mazajiem vēl kaitīgi rāpot augšup lejup. Kad Guntars ar dēlu Markusu uzceļ kucēnus uz terases, no dzīves atvadās mazā palma - pat visi kopā nepaspējām rakarus novaktēt! Tāda pašreiz ir situācija Mazajā Līvkalnā.
Bēra sāli dīķī
Bērnībā Iveta dzīvoja Vecmīlgrāvī. Viņai bija melns vācu aitu suns, ko vecāki vēlāk atdeva uz laukiem: "No bērna kājas esmu traka uz dzīvniekiem. Sapņoju, ka pieradināšu čūsku, bet neatradu dresējamo, tad mēģināju dresēt kaķi. Laukos pie draudzenes vecākiem bija zirgu stallis. Es iestāstīju, ka Rīgā nodarbojos ar zirgu sportu, un lūdzu, lai man iejūdz zirgu. Tā ierados savu vasaras aizbildņu pagalmā, lepni sēžot ratos. Kā viņi pārbijās! Atceros vēl kādu nedarbu - mājas saimnieku bēniņos aizņēmos viņu sāls krājumus un stiepu uz tuvējo dīķi, lai iznīdētu dēles, jo kaut kur biju dzirdējusi par šo metodi.
Sapņoju, ka reiz man būs melns vācu aitu suns un balts zirgs. Kad no Rīgas pārcēlos uz Siguldu un izšķīros ar pirmo vīru, nopirku zirgu un vācu aitu suni Arčibaldu. Pēc tam tikām pie melnās garspalvainās VAS Ricas, un tagad man ir arī trīs zirgi, viens no tiem balts, trīs kaķi un četri VAS. Jā, un vienpadsmit Ricas kucēni! No viņiem īsteni ogļu melni garspalvaini ir trīs, pārējie «segloti» ar ļoti izteiktu pigmentāciju."
Konjaka lāses dzīvībai
Par zirgiem nolemjam runāt citā reizē. Par suņiem tūlīt un tagad. Ivetai nav suņu audzētavas, taču viņa atbildīgi un godprātīgi darbojas šajā jomā. Pirmais metiens bija Arčibaldam un Ricai: "Piedzima pieci fantastiski kucēni, no kuriem viens - daudzu izstāžu zvaigzne Otto Veres de Felice, dzīvo Smiltenes pusē."
Savu darbošanos Iveta pamato: "VAS ir mans ideālais suns, bet ideālu ideāls ir melnais garspalvainais vācu aitu suns. Agrāk nedaudz piemirsti, tagad viņi ir ļoti pieprasīti, jo skaisti, darbspējīgi dzīvnieki ar līdzsvarotu raksturu, veselīgi, izturīgi un labi sargi. Viņos ir īpašs starojums, tāpēc arī turpmāk domāju vairāk attīstīt tieši melnos vāciešus".
Ricai bijuši četri metieni, no katra Mazajos Līvkalnos atstāts viens vismīļākais bēbis. Ricu ar viņas pirmo vīru skaistuli Arčibaldu saista jūtas: "Ricas un Arčija attiecības patiešām ir kā pārim. Viņš dažkārt ir nīgrs, viņam patīk pakomandēt un uzrūkt, tajā pašā laikā viņš vienmēr samīļos un izklaidēs draudzeni. Rica ir viltīga un ļoti spītīga. Arčijs ir bijis klāt visās Ricas dzemdībās, pacietīgi gaidot, kad viņa ļaus mazos apkopt."
Arī pēdējo dzemdību laikā, kad dzima Ricas Veres del Felices un Bentley Sultan Meinardberg kucēni, Arčibalds pacietīgi stāvēja aiz loga, gaidot, kad viņam ļaus apraudzīt jaundzimušos.
Dzemdības bija stresainas. Tās sākās ap deviņiem vakarā. Iveta atceras savu satraukumu: "Iepriekš ultrasonogrāfija rādīja, ka būs desmit kucēni. Pirmais piedzima it kā nedzīvs. Ļoti centos viņu pamodināt, bet nekā. Ietinu paladziņā, lai Guntars nobērē, bet dzirdu, viņš no dārza sauc - sīkais mēģina elpot! Sāku šo rīvēt - nekā, iepilināju mutē nedaudz konjaka - nekā, tad domāju - labi, vai nu, vai... un iepilināju vēl mazliet. Kucēns noskurinājās un sāka normāli elpot. Mēs viņu iesaucām par mirējkungu. Viņš ir viens no skaistākajiem kucēniem un dosies uz Kuldīgu."
Pēdējais kucēns piedzima pusčetros naktī, tad pēkšņi nākamajā dienā trijos vēl viens. Diemžēl jau miris. "Nobijos, jo Ricai bija paaugstināta temperatūra. Varbūt vēl kāds palicis iekšā un sācies iekaisums? Apzvanīju klīnikas, man ieteica suni pārbaudīt rentgenā. Jāteic, ka ir samērā ekstrēmi tikko dzimušus kucēnus atstāt mājā vienus, tomēr devāmies uz Rīgu, kur jau viss bija noorganizēts. Par laimi, bija kārtībā. Mierīgu sirdi varējām doties mājās."
Labo manieru skola
"Mums nav audzētavas, un es arī nevēlos to. Audzētavas statuss jāpiešķir tiem, kas ar konkrētas šķirnes attīstību nodarbojas profesionālā līmenī. Esam skaistu, gudru un veselu suņu īpašnieki un cenšamies apdomīgi un pārdomāti radīt pēcnācējus saviem mīluļiem," stāsta Iveta.
Šonedēļ lielākā daļa kucēnu dosies mājup, kur viņus jau gaida jaunie saimnieki. Tad mīluļi tiks arī pie vārdiem. Šeit viņiem ir pagaidu vārdi - Kuldīdznieks, jo dosies uz Kuldīgu, Aizkrauklietis, Bentlijs, jo līdzīgs tēvam, tikai melns, Rozā meitene, jo ap kaklu rozā siksniņa utt.
Ivetas ģimene un līdzcilvēki gūst prieku no saviem suņiem, jo viņi patiešām ir labi audzināti. Katrs pabijis mācībās pie pieredzējušā kinologa Valda Reinberga Madonas pusē un no turienes mājās tikpat kā no labu manieru skolas atgriežas.