Helmūts saka: "Pacienti mani parasti uzrunā "dakter, Broša", bet pēc dokumentiem esmu ārsta palīgs, agrākos laikos tas būtu feldšeris. Pieredze medicīnā man ir no sešpadsmit gadu vecuma, kad slimnīcas Gaiļezers operāciju blokā sāku strādāt par sanitāru. 2008. gadā sāku asistēt Mikroķirurģijas centrā un 2009. gadā, pabeidzis Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžu, sāku strādāt par ārsta palīgu Latvijas Plastiskās un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā. Tur guvu milzīgu pieredzi. TOS (Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca) traumpunktā strādāju no 2018. gada marta. Darbā piedzīvots un redzēts ļoti daudz, bet pacienti ar dzīvnieku kodumiem ir īpaši cilvēki, kas ļaunu sev nodara neuzmanības un nezināšanas dēļ."
Veiksme neveiksmē
Nesen sarunājos ar labu paziņu Zintu. Gan materiāli, gan fiziski viņa palīdz dzīvniekiem un dzīvnieku patversmēm. "Ar dzīvniekiem kopā esot, neizbēgami gadās traumas, it īpaši, ja viņi ir savainoti, iebaidīti, novārguši. Tāpēc man arī mašīnā vienmēr atrodas
"lielā aptieka", kur salikts pirmajai palīdzībai nepieciešamais. Līdz pagājušajai vasarai man veicās – pašai nekad nebija vajadzīga ārstu palīdzība. Taču kādā dienā mani nopietni savainoja suns. Bija plaši kodumi plaukstas locītavas līmenī un diezgan daudz saplosītu audu, tāpēc devos uz traumpunktu Duntes ielā. Ārsta palīgs Helmūts Broša, ilgi apstrādājot brūci, uzlika 35 šuves."
Zinta domā, ka tajā nelaimē bija arī veiksme: Helmūta rokdarbs bija tik veiksmīgs, ka desmitajā dienā jau varēja izņemt daļu diegu. Pēc Zintas stāstītā nolēmu tikties ar mediķi.
Jāārstē profesionālim
Strādājot Latvijas Mikroķirurģijas centrā, Helmūts Broša guva pieredzi, kas medicīnas augstskolas diploma vērta. Pašreizējā darbā TOS Traumu nodaļā pieredze turpina krāties. "Pagājušajā gadā mūsu traumpunktā nonāca 102 dzīvnieku sakosti dažāda vecuma pacienti, un tas tikai vienā slimnīcā!"
Lai nelaimju būtu mazāk, Helmūts Broša vienmēr gatavs palīdzēt un izglītot cilvēkus. "Mēģinot iztikt saviem spēkiem, brūcē var sākties iekaisuma process, ārstēšana noritēs ilgāk un dažkārt var beigties pat ar paliekošiem funkcionāliem vai vizuāliem defektiem. Ja sakož dzīvnieks, brūce jāskalo ar tīru tekošu ūdeni un jāmazgā ar ziepēm, mehāniski iztīrot no koduma vietas dzīvnieka siekalas, jāuzliek spiedošs pārsējs (nekādā gadījumā ne žņaugs, kas pastiprinās asiņošanu) un jādodas uz slimnīcu vai tuvāko traumpunktu. Nekad nevajag brūcē kaisīt ne streptocīda, ne citus pulverus vai lietot brūces līmes vai ziedes. Nedezinficējiet traumēto vietu ar jodu vai briljantzaļo šķīdumu, kas brūci sakrāsos un ārstam būs grūti izvērtēt lokālo situāciju."
Kaķis ļoti bīstams
Helmūts Broša uzsver, ka cilvēki diezgan bieži bez ievērības mēdz atstāt kaķu kodumus un uz slimnīcu dodas, kad jau ir sākusies infekcija. "Jebkuras dzīvnieka radītas brūces jāuztver ļoti nopietni, jo siekalas ir īsts infekciju perēklis. Dzīvnieku mutes dobumā dzīvo daudz baktēriju, kas izraisa infekciju. No kaķu skrāpējumiem infekcijas iespēja ir mazāka, bet no kaķa kodumiem gan ļoti jāuzmanās. Ārsts novērtēs situāciju un veiks visu nepieciešamo. "Traumās" palīdzību var sniegt augstas kvalitātes traumatologi, savukārt nervu un artēriju bojājumos, kā arī plašu mīksto audu defektu gadījumos būs darbs mikroķirurgam."
Laukos pie ārsta tikt nav tik viegli. Vai koduma gadījumos nevar izlīdzēties ar lapiņām, saknītēm un uzlējumiem? Dakteris pasmej: "Kad bērnībā nokritu un nobrāzu celi, uzliku ceļmallapu un skrēju tālāk. Augos ir vielas, kas organismam var palīdzēt atveseļoties, bet, ārstējot dzīvnieku kodumus, ar baznīcas liliju lapu uzlējumu būs daudz par maz. Veikt pašārstēšanu nav prāta darbs. Mikrobus nejūtam un neredzam, bet tie, inkubācijas periodā savairojoties, dodas uzbrukumā organismam. Piemēram, ja dzīvnieka sakostam pacientam parādās trakumsērgas simptomi, rezultāts būs letāls."
Biedējošais posts
Helmūta Brošas informācija ir biedējoša: "Ar trakumsērgu slimo tikai zīdītāji – jenotsuņi, lapsas, vilki, caunas, lūši u. c., kas dzīvo arī mūsu zemē. Vāveres, zaķi, peles un žurkas slimo retāk, savukārt putni, rāpuļi, zivis un abinieki ar trakumsērgu neslimo. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, vakcinēšanu pret trakumsērgu ik gadu uz zemeslodes veic apmēram 29 miljoniem cilvēku, bet no šā vīrusa nomirst vairāki desmiti tūkstoši. Trakumsērga ir visās pasaules valstīs, bet īpaši izplatīta tā ir Āfrikā un Āzijā, tajā skaitā Indijā, Ķīnā, Indonēzija, Filipīnās u. c. No ikgadējiem sakostajiem cilvēkiem 40% ir bērni līdz 15 gadu vecumam. Diemžēl visbiežāk inficēšanos izraisa suņi."
No 2005. gada trakumsērgu Latvijā profilaktiski apkaro, no lidmašīnām izkaisot mežos vakcīnu. To apēdot, dzīvnieks iegūst imunitāti. Pēc SPKC datiem, pēdējo reizi trakumsērgas gadījums mājdzīvniekam reģistrēts 2012. gadā, bet meža dzīvniekam – 2010. gadā. Pēdējais cilvēka inficēšanās gadījums reģistrēts 2003. gadā. No 2014. gada Latvija skaitās brīva no trakumsērgas. Taču tas nemazina nepieciešamību vakcinēties pret bīstamo sērgu, jo mums blakus ir kaimiņvalstis Lietuva, Baltkrievija un Krievija, kur šie riski ir augstāki, un neviens nevar pateikt, no kurienes tas dzīvnieks ieklīdis. "Pret trakumsērgu jāpotē visi mājdzīvnieki, kas ir riska grupā, bet īpaši svarīgi ir vakcinēt mājdzīvniekus mežu apvidū dzīvojošajiem cilvēkiem, jo ir liela iespējamība mājas mīluļiem kontaktēties ar meža dzīvniekiem. Un vēl – nekad nevajag barot, glaudīt, ņemt rokās, nest mājās nezin no kurienes uzradušos kaķi, suni vai meža dzīvnieku."
Vai esat vakcinējies pret Covid-19? "Protams, gan pret Covid-19, gan veicis citas vajadzīgās vakcīnas. Zinātne daudz sasniegusi, lai glābtu pasauli no slimībām. Masalas, tuberkuloze, poliomielīts utt. jau izskausti. Tagad kārta pieveikt Covid-19. Atteikties no jebkuras vakcinācijas nozīmē sevi pakļaut lielam riskam."
Pieticīgi un sirsnīgi
Brīvajā laikā Helmūts Broša apceļo pasaules valstis. "Es nedodos uz Turciju vai Ēģipti, bet bieži ceļoju pa vietām, kuras nav minētas tūrisma ceļvežos. Man patīk Āzijas valsts. Cilvēki tur dzīvo nabadzīgāk, bieži iztiek ar pašu minimumu, bet ir pieticīgi, gaiši, smaidīgi. Kā mediķim man vienmēr somā līdzi ir tabletes vēdera kaitēm, pārsēji, tavegils un suprastins alerģijām, dezinficējošs materiāls, antibiotikas pretsāpju līdzekļi, jo slimnīcas un ārsti Āzijā mēdz būt grūti atrodami."
Helmūtam Brošam ceļojumos bieži noderējusi mediķa pieredze: "Pagājušā gada martā pandēmijas dēļ iestrēgu Filipīnās, skaistā palmu klātā un klusā okeāna ūdeņu apskalotā salā Siargao. Divus mēnešus nodzīvoju okeāna krastā. Kādā dienā redzu – no okeāna nes ārā cilvēku. Sērfojot vīrietis bija guvis bīstamu brūci pacelē. Viņš bija zviedrs. Cietušais lūdza mani braukt līdzi uz slimnīcu, jo svešajā zemē nebija drošs par mediķu spējām. Aizbraucām, slimnīcā draudzīgs personāls. Pastāstīju, kas es esmu, un lūdzu atļaut palīdzēt. Liku šuvi pie šuves. Visi skatījās, pēc tam vaicāja, vai es negribot pie viņiem pastrādāt. Brūce pēc divām nedēļām sadzija, noņēmu šuves, un ar pacientu svinējām mūsu uzvaru."
Helmūts Broša atzīst, ka dzīves līmenis kontrastu zemē Filipīnās ir zems, bet cilvēki fantastiski. "Nevarot atgriezties mājās, ar dažiem draugiem sadomāju palīdzēt vietējiem – sametām naudiņu, nopirkām pārtiku, to devām nabadzīgajām ģimenēm. Pastāstīju par notikumu arī draugiem Facebook. Pēc dienas saņēmu ziņu, ka arī kolēģi no TOS savākuši līdzekļus. Tad varējām vēl vairāk palīdzēt saliniekiem. Domāju, ka mums ir ne tikai jāņem, bet arī jādod citiem. Kādreiz pietiek tikai ar smaidu. Es zinu, ka noteikti atgriezīšos Filipīnās. Ar dažiem Siargao draugiem pastāvīgi kontaktējamies."