Eiropā ik gadu aprīļa pēdējā trešdienā atzīmē Starptautisko suņu pavadoņu dienu. Vēsturiski pasaulē pirmā suņu pavadoņu skola tika izveidota XX gs. 30. gados ASV, savukārt pie mums Servisa suņu biedrība Teodors nodibināta 2013. gada aprīlī. Patlaban Latvijā strādā 11 unikāli darba suņi, kuri neredzīgiem cilvēkiem ir viņu acis, rokas un balsts. Taču, satiekot Viktoru Sergejevu, labradormeitenes (pavadones) Neiras jeb Ņušjas saimnieku, un vēl sešus kucēnus, kurus Viktors, būdams neredzīgs, kopj ar lielu atdevi un sirds siltumu, jāteic, ka šie suņi kļūst par daļu no cilvēka dzīves pulsa un viņus vieno kas vairāk, ne tikai specializēto iemauktu pavada. "Mana saldā sunene, skaistule, gudriniece, ļauj tevi nobučošu," tā Viktors uzrunā Ņušju, kad tā demonstrē, kā prot "uzlaizīt" no grīdas un pasniegt saimniekam rokā bankas plastikāta karti vai 50 centu monētu vai pacelt dakšiņu virtuvē.
Kopā arī uz baseinu Kad jūs lasīsiet šīs rindas, divi melnie pavadoņa misijai perspektīvākie kucēni no Neiras metiena jau būs aizceļojuši uz Somiju. Bet viens no diviem gaišajiem labradorēniem – Amēlija vai Amija – kļūs par Viktora nākamo suni, jo Neirai pēc pāris gadiem būs jādodas pensijā, viņai jau teju astoņi gadi. Šis suņu mammai ir trešais metiens, noslēdzošais. Viktors teic, ka "atteicies no visa cita", lai šos divus mēnešus pavadītu ar kucēniem, tos barojot, kopjot, audzinot, mīļojot. Jau šajā vecumā kucēniem tiek likti pamati tādai pasaules uztverei, lai viņi būtu potenciāli derīgi pavadoņa darbam.
"Skolā aizgāju kā redzīgs bērns, bet 4. klasē nācās pāriet uz neredzīgo apmācībām, redze sāka pakāpeniski pasliktināties. Ārsti neko nevarēja palīdzēt. Līdz aptuveni 50 gadu vecumam vēl pats varēju pārvietoties pa pilsētu, pat šo māju savām rokām esmu uzcēlis, bet ar redzi kļuva arvien sliktāk.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 14. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!