Auns Bauns pārliecināts, ka ir kārtīgs zirgs

Iņ un jaņ lauku sētā

Līči ir rosības pārņemti un mīlestības aplaimoti. Saimniece Ilze ir jauna un skaista, viņas meitiņa smaidīgā Šarlote, kas gadu un mēnesi veca, uzreiz stiepj rociņas pretī fotogrāfam Aivaram. Desmit gadu jaunais dēls Kevins mūsu ciemošanās reizē ir skolā. Šarlotes tētis Rikardo ar savu tēvu Mirko renovē māju. Aiz attekas blēj aitas, netālu čalo Aiviekste, pāri ganību nožogojumam ziņkārīgi galvas snaiksta poniji, attālāk kopā ar Baunu ganās zirgi. Suņi un kaķi ļēpato pa pagalmu. Kur vien acis met, visur kūsā dzīvība. Ilze bilst, ka viss, ko redzēsim, ir ģimenes kopējais veikums. Lauku sētā kopā ar vecmāmiņu un mammu Zandu Bojeri dzīvojot, Ilze apguvusi un prot visus lauku darbus, bet – likteņa ironija, izmācījās par kosmetoloģi. Madonā strādājot, Ilze pirms vienpadsmit gadiem sastapa Berlīnē dzimušo un augušo Rikardo Sekeru, kurš nodarbojas ar tetovēšanu, pīrsingu un datoriem. Rikardo nezinājis, kā aug kartupeļi, kā slauc govis, viņam nebijis saprašanas par zemi un zemes darbiem. Tagad vīrs prasmīgi saimniekojot laukos. 

Ilze turpina: "2005. gadā mūžībā aizgāja tētis, un gadu iepriekš mēs visus lopus nolikvidējām. Stāstīju Rikardo, ka Līčos nekad vairs nebūs mājdzīvnieku. Taču vienmēr ir tā – kad es saku nē, viss iznāk citādi. Tagad man ir iņ un jaņ – mans  skaistais, tīrais, precīzais kosmetoloģes darbs, bet te Līčos viss, kas saistīts ar laukiem." 

Katrs Līču četrkājainais mīlulis ir īpašs, un katrs saimniecībā atnācis ar savu likteņstāstu. Gaišās krāsas suņu dāma Flora te ieradās pirmā. Četru mēnešu vecumā kādam saimniekam kucēni bija kļuvuši lieki un aizvesti uz veterināro klīniku Madonā. Par tiem uzzinājis vīratēvs Mirko. Viņš paņēmis vienu kucēnu, bet otrs – mazā Flora – nonāca Līčos: "Mums tajā laikā bija taksis Frogis, lai tad viņam ir draudzenīte. Nav pateicīgāka un mīļāka dzīvnieka par to, kurš ir izglābts. Es to saku ne tikai par Floru, bet par visām mūsu radībām."

Kad divpadsmit gadu vecais Frogis nomira, Ilze tajā pašā dienā aizbrauca uz Jēkabpils patversmi un tur pie ķēdes ieraudzīja melnu, garkājainu paliela auguma suni. "Četrus mēnešus vecais kucēns bija atdots patversmē, jo kožot bērniem. Par apdraudējumu tika uzskatīta viņa pārāk aktīvā rotaļāšanās. Atvedu suni mājās, nosaucām par Lafi. Sākumā mājinieki bija neapmierināti ar manu lēmumu, bet jau vakarā kucēns bija iekarojis visu sirdis. Gatavs, paklausīgs suns nenokrīt no gaisa. Ar Lafi daudz strādājām, un tagad viņš ir ļoti mīļš."

Pagalms pieder Florai un Lafim, bet istabās dzīvojas četri kaķi. Viņu likteņus apdraudēja gan jūrskola, gan bada nāve miskastē.

"Es gribēju dzeltenu runci, un kādam saimniekam bija trīs ruduļi. Vienu paņēmu. Gārfīlds bija domāts dzīvošanai kūtī, jo tur peles un graudi, bet šis tikai pa istabu, mājas saimnieks."

Reiz Ilze aizbrauca uz Jēkabpili un tur miskastē ieraudzīja divus melnbaltus kaķēnus. "Atvedu mājās, bet priekš kūts viņi bija maziņi, arī ir istabas kaķi." 

Kādā dienā Ilze trušu būrī ieraudzīja pelēku izvārgušu kaķēnu ar asti kā riteni uz muguras: "Bija tik ļoti izvārdzis un izmisis, ka nāca sētā, kur priekšā divi lieli suņi. Vāverei visi zobi izkrituši, barojam tikai ar speciālu mīksto barību. Vāverei ir konflikts ar Gārfīldu, tāpēc kaķenītes drošā vieta ir viesistabā uz akvārija."