Aivars un Māra Liepiņi pirms gadsimta ceturkšņa bez sirdssāpēm pameta Rīgu un sāka dzīvot uz vectēva mantojumā atstātās zemes Līcīšos, vispirms vagoniņā, pēc tam pirtiņā. Ar katru jaunu dienu ģimene pārliecinājās, ka no šejienes projām vairs nebrauks. Rīgu drīz atstāja arī Aivara mamma Līvija. Līcīšos izauguši viņas pieci mazbērni, sagaidīti trīs mazmazbērni, teju jau būs ceturtais, uzcelta skaista māja, iekopta apkārtne, un Aivars saka: «Te rit īstā dzīve!» Tās būtiska daļa ir kazas.
Ak, mirkli, apstājies
Ir reti skaista viena no šīs vasaras pēdējām dienām pirms rudens iestāšanās – silts, rīta saule mirdz acīs, skaisti sakoptais bioloģiskās saimniecības Līcīši pagalms skan – kūtī blēj kazas, nožogojumā kladzina vistas, tās skanīgi kušina gailis, aplokā rāmi gremo melnbalti un brūni bullīši. Ar saimnieka atļauju man klāt pienāk un kājai pieglaužas garspalvainais vācu aitu suns Riko, voljērā dricinās, jo gatava skriet ciemiņus sagaidīt, Pireneju ganu šķirnes suns Saule, bet lielākais lopiņu izrīkotājs borderkollijs Rango turas kazu tuvumā. Līcīši ir vieta, kur varētu risināties romantisks kino stāsts – tikai 30 km no Rīgas vai 10 km no Jelgavas, mežu ielokā, Misas upes krastā, ar spēka ozolu pagalma vidū. Aivars domā, ka mūs no meža noteikti vēro kāds kūmiņš, zaķis vai mežacūka. Lapsa, rau, pirms pāris dienām aizstiepusi divus broilertītarus, citkārt arī kādu zosi vai vistu aiznes, kas savā vaļā pa pļavu staigājušas, spalvas vien palikušas.
Mans īpašs intereses objekts ir saimniecības kazas, kuras slavenas visā Latvijā. 90. gadu sākumā Liepiņu ģimene kazkopību mūsu zemē pacēla augstā līmenī. Māra 1993. gadā dibināja un desmit gadu vadīja Latvijas Kazu audzētāju apvienību, smēlās gudrības šajā nozarē arī pasaulē. Ar Aivaru un Māru runājam par kazām, tautā dažkārt bez pamata par vellaģīmjiem sauktajiem. Liepiņu kazas ir koptas un skaistas. Es, Kazas gadā dzimusī, pret šarmantajiem lopiņiem izjūtu īpašu sirsnību un plašajā kazu novietnē baudu blējošās sabiedrības ziņkārīgos skatus. Aizgaldos mīt lielas un mazas kazas, baltas, skaistas, ar mīlīgām acīm, garām skropstām, ar radziņiem vai bez tiem. Māra paskaidro: "Ja radziņi būs, tie parādīsies ap desmito dienu pēc piedzimšanas. Ja kazlēnam būs radziņi, viņam ragu vietās ir apmatojuma virpulītis." Starp citu, kazu aprindās subordinācijas princips ir nesalaužams – tās ar radziņiem sevi vērtē augstāk, jo var taču badīties! Uzzinu arī, ka kazas piedzimst bez daudzos zīmējumos kariķētās bārdas. Tā aug vēlāk – "jo vecāka kaza, jo bārda garāka. Pēc bārdas nobriedušiem lopiņiem var noteikt dzimumu – kazbārdiņa aug zem zoda, bet āžiem baķenes ir līdz pat ausīm".
Ak, mirkli, apstājies – kur vēl Latvijā var vienkopus skatīt pusotra simta baltu, pelēku, melnu un raibu kazu? Māra lepni smaida: "Kaut mēdz teikt, ka šie mājlopi var būt arī nešpetni, mūsu kazas ir smukas, tīras un ļoti mīļas. Kazu mātēm piena nekad nepietrūkst, bet mēs mazos vienmēr piebarojam no pudelītēm, lai jau no mazotnes pierod pie cilvēkiem. Kad Līcīšos atbrauc ekskursantu autobuss un bērni sabirst kūtī, vērojam mirdzošās acis, kad viņi baro kaziņas ar kāposta lapām, burkāniem, maizīti. Kur vēl var noglaudīt kaziņu? Mums nekādu aizjūras brīnumu nav, viss ir parasts, bet liela daļa nasko atbraucēju vispār pirmo reizi ierauga dzīvas kazas! Viņas ir draiskules, labprāt komunicē ar cilvēkiem, ilgi skatās acīs. Tagad pasaulē modē dažādi mājdzīvnieki, konstatēts, ka viņi ārstē depresijas. Es redzēju video, kur kazas piedalās fitnesa nodarbībās, masē cilvēku, lēkājot pa viņu."
Smejos – tad man noteikti vajadzētu kaziņu uz lodžijas! Māra attur no spontāna lēmuma: "Neiesaku gan, man būs žēl tavu kaimiņu. Kaza pieradusi būt kompānijā, viņai vienmēr vajag kontaktu ar cilvēku vai citu dzīvnieku. Tu iziesi no mājas, un kaza visu tavu prombūtnes laiku blēs. Ja nu vienīgi vari saģērbt tādu kā putnubiedēkli, iestutēt uz lodžijas, vējš to plivinās un lopiņš nejutīsies viens palicis."
Skaista kā kaza
Saimnieki apjūsmo kazas. Māra teic: "Kazai bieži piedēvē sliktas rakstura īpašības, taču tas ir saprātīgs un patīkams dzīvnieks. Kazu audzēšanai savulaik pievērsāmies praktiska iemesla dēļ – mūsu jaunākā meitai Līga, kura tagad pārņēmusi saimniecību, ir alerģiska. Nopirkām pirmās trīs kazas, sākām Līgai dot kazas pienu un sieru. Viss nāca pamazām. Mums iepatikās dzīvnieki, gribējās, lai bērni aug tīrā dabiskā vidē, un te ir tik forši!"
Aivars ar vīrieša skarbo humoru nosmej: "Ja kāds dāmu nosauc par kazu, uzskati, ka saņēmi komplimentu, bet, ja veci nosauc par āzi, tas nav glaimojoši, jo āzis riesta laikā ir briesmīgs – netīrs, čurā pats sev virsū, smird. Pēc riesta viņš gan pats attīrās un atkal ir glauns. Mums ganāmpulkā ir trīs āži."
Līcīšos pārsvarā ir parastās vietējās Latvijas kazas, tās ir veselīgas, piemērotas mūsu mitrajam klimatam, faktiski neslimo, un viņu mūžs ir ilgāks nekā citu šķirņu kazām. "Saimniecībā iepērkam kazas, lai uzlabotu to eksterjeru, izslaukumu, rakstura īpašības un apmatojuma dažādību." Labsirdīgās Anglonūbijas kazas augumā ir vienas no lielākajām, draudzīgas, gandrīz ar tik garām ausīm kā basetiem un šaurām sejiņām. Viņu virsvadonis ir āzis Zodiaks. Desmit Zānes kazas, kas šogad no Liānas Garkalnes Meždruvās nopirktas, ir lielāki un smagāki lopiņi par parastajām kazām. Šīm piemeklēts Zānes āzis Eross.
Aivars bilst: "No kazas vidēji izslauc ap diviem litriem piena dienā. Slaukšana notiek septiņos no rīta un sešos vakarā speciālā slaukšanas telpā uz ērta paaugstinājuma, kur kazas stāv rindiņā pa divpadsmit. Ekskursanti ar interesei vēro slaukšanas procesu. Daudzi šeit pirmo reizi mūžā nogaršo kazas pienu vai biezpienu. Pilsētniekiem tā ir aizraujoša atrakcija un reta izdevība." Aivars atzīstas, ka "teorētiski protu slaukt kazas, taču daru to lēnām, toties Māra slauc skaisti un veikli".
Kazām Līcīšos atvēlēti teju deviņi hektāri dabīgo pļavu, tās ir bez jelkādas ķīmijas. Kazu gudrība izpaužas pļavās, kur tās turas vienkopus, neizklīst. Suņi kazas nedzenā, tikai norāda baram kustības virzienu. Aivars stāsta: "Pašlaik daudzas kazas jau ir aplecinātas, grūtniecība ilgst piecus mēnešus. Janvārī vai februārī atskrien kazlēniņi. Vienai kazai var piedzimt pat pieci."
Māra un Aivars spriež, ka šī laikam būs barga ziema, jo mežā daudzas sēnes ir gliemežu, vāveru, žurku un peļu apgrauztas. Uzzinu citas "kaziskas" laika pazīmes, piemēram, ja kazas laukā vai aplokā badās, būs vētra vai negaiss.