Tik ilgi meklēts
Unas Lekuzes radīšanas procesa sabiedrotais, protams, nav slavenais austriešu gleznotājs Gustavs Klimts (1862–1918), bet gan viņa vārdabrālis pundurauntrusis, kas jau četrus gadus bezbēdīgi dzīvo Unas radītajā komforta zonā.
Una vienmēr izjutusi atbildību par to, ko dara – vai tā bija angļu, ķīniešu un japāņu valodu apguve, studijas Mākslas akadēmijā un gleznošana vai rūpes par dzīvniekiem:"Bērnībā man bija jūrascūciņas, bija arī persiešu kaķis Džeks Daniels, īsts gara aristokrāts. Kad sāku patstāvīgu dzīvi, sapratu, ka gribu trusi. Nejautājiet, kāpēc tieši trusi, pati to nezinu. Viens gan – trusītis noteikti ir manas dvēseles radinieks, intelektuālā, emocionālā ziņā vairāk kā bērns, nevis mājdzīvnieks. Viņa augšanai un attīstībai no pusaudža stiķiem līdz brieduma gadiem ir ļoti interesanti sekot. Man vislielāko prieku sagādā trusīša interesanto un amizanto izdarību vērošana."
Mums katram no bērnības atmiņā dzīvo iemīļotie literatūras tēli – Baltais Trusis no Alises Brīnumzemē, dažādu tautu pasakās brālītis Trusītis ir visgudrākais un viltīgākais, aizkustina prātīgais Trusītis Vinnijā Pūkā. Daudzi slaveni truši dzīvo animācijas filmās, piemēram, populārais Rodžers.
Una turpina: "Gadu pamatīgi izzināju visu par trušiem, viņu dzīvi, veselību, kopšanu, barošanu. Savu pundurauntrusi atradu portālā Ss.lv, tur bija ievietots sludinājums par gadu vecu trusīti un mīlīga viņa bildīte, kas mani uzrunāja."
Atzīst Klimtu
Trusis, vārdā Hugo, savu dzīves sākumu vadīja laukos. Una jau iepriekš bija pasūtījusi jaunajam ģimenes loceklim skaistu būri un tā aprīkojumu, iegādājusies sienu un granulas. Hugo ātri iejutās jaunajā dzīvē, šķita pat apmierināts. "Viņa vārdu izdomāju mainīt pēkšņi, jo Hugo izrādīja lielu interesi par Gustavu Klimtu, sagraužot grāmatu par ievērojamo austriešu mākslinieku."
Unai bija grūti pateikt Kārlim Dobrājam, ka darbnīcā būs vēl viens iemītnieks: "Reiz te jau dzīvoja mazs kaķēns, kura uzdevums bija darbnīcā izķert peles. Taču peles viņš neķēra, bet piemēsloja visus stūrus. Kārli nostādīju fakta priekšā, sagaidot viņu ar trusi rokās. Pamazām meistars sarod ar Gustavu Klimtu."
Una Lekuze par savu mīluli, kas šajos gados no nerātna pusaudža izaudzis par simpātisku trusi, runā aizrautīgi, papildinot stāstījumu ar sievišķīgām detaļām. Māksliniece ik pa brīdim pabužina Gustavu Klimtu, kurš mīļi iekārtojies viņai klēpī un neliekas ne zinis par fotogrāfu un korespondenti.
"Darbnīca ir arī mākslas studija, uz nodarbībām nāk skolnieki, ierodas gleznu pircēji. Trusis pieradis pie cilvēkiem, ir komunikabls un mīlīgs. Gadās, kāds atnāk ar savu suni. Tad Gustavs iedomājas, ka ir karatē meistars ar melno jostu. Sargājot mani, viņš sāk rūkt, dauza pakaļkājas pret grīdu, grib mesties sunim virsū, tāpēc truša paša drošības dēļ lieku viņu būrī."
Tuneļu tuneļos
Gustavs Klimts nekad nav vests pastaigāties kā sunītis saitītē, toties viņam bieži ļauts baudīt darbnīcas plašumu. Una stāsta: "Kad trusim ir labs garastāvoklis, viņš kā F1 pilots Šūmahers joņo pa darbnīcu, uzdipina pa kāpnēm otrajā stāvā, bet lejā tikt nemāk, tad sit ar ķepu, lai viņu nonesu. Īpaši viņam patīk uzturēties uz grīdas starp gleznām. Tur veidojas tādi kā tuneļi – var skriet iekšā, ārā, iekšā, ārā. Man ir maza māņticība – ja, trusim joņojot starp gleznām, kāda noslīd, skaidrs, ka to darbu drīzumā nopirks. Nesmejieties, tā noticis ne vienu reizi vien."
Māksliniece stāsta savus vērojumus: "Gustavs Klimts uzskata, ka es esmu liela trusene, kura jāsargā un jābrīdina no briesmām. Par tādām Gustavs uzskata, piemēram, putekļu sūcēju. Viņš labprāt vēro filmas televizorā, reaģē uz straujām kustībām ekrānā. Reizēm Klimts sagrēkojas, sajaucot manu kārtību. Uzšaut pa dibenu nedrīkst, sāks baidīties. Es izliekos dusmīga, aizgriežos, neskatos uz viņa pusi, tad Gustavs kļūst mīlīgs, lien azotē, bužina manus matus. Trusis noteikti jāradina pie disciplīnas, citādi visu māju apgriezīs otrādi. Jābūt stingrai konsekvencei – ja ko vienreiz aizliedzi, citā reizē nedrīkst atļaut. Trusis ir intelektuālis. Viņš izpētīs, kas atļauts un kas aizliegts, un pat tikai reizi atļauto sāks uzskatīt par normu. Tomēr ir jāparedz arī apbalvojums par paklausību, jo trusis katram jaunam noteikumam pieiet ar "kas man par to būs?". Pēkšņa ierobežojuma gadījumā zaķveidīgais protestējot bungos ar ķepu pa grīdu!"
Čili cienītājs
Pundurauntrušiem ir laba ēstgriba. Una pamatīgi izpētījusi, ko truši drīkst ēst, bet ko – nekādā gadījumā. Trušiem barība ļoti iet labumā, bet pārlieks svars dzīvnieka sirsniņai var būt nāvējošs. Nobrieduša pundurtruša svars nedrīkstētu pārsniegt 2,2 kilogramus, Gustavs Klimts dažkārt bīstami tuvojies šai robežai, un tad Una dzīvnieciņu nosēdina uz siena un ūdens diētas. Viņa kritiski saka: "Latvijā ir daudz ļoti pārbarotu dzīvnieku." Citādi Gustavs Kilmts ir ļoti veselīgs. "Pie ārsta ejam tikai vakcinēties pret zaķveidīgajiem bīstamo kaiti miksomatozi."
Trusim garšo gandrīz viss, bet īpaši no laukiem atvests siens: "Gustavs Klimts pat smaržo pēc siena. Tas viņam pieejams, draugi man sienu atved no Kurzemes laukiem. Trusis to labprāt ēd. Man šķiet, ka viņam mute kustas nemitīgi. Reiz, pusdienas gatavojot, griezu čili piparus, un pāris gabaliņu nokrita uz grīdas. Gustavs ir īsts putekļsūcējs, viņš acumirklī uzlasīja nokritušo, bet es biju izmisumā, kas nu būs. Rakos internetā – vai trusis drīkst ēst čili? Izrādās, dažiem trušu īpatņiem garšaugs ļoti iet pie sirds, protams, paretam un pieļaujamā daudzumā."
Truši nav no trokšņainākajiem mājas mīluļiem, taču Una neiesaka turēt zaķveidīgo būri guļamistabā: "Nepieradušam cilvēkam dzīvnieciņa nakts aktivitātes var šķist kaitinošas. Naktī viņam patīk čabināties sienā, pagrauzt būra restes, pamētāt ēdiena bļodiņu."
Kas Unai ir Gustavs Klimts ar garajām ausīm? Una atbild, ne mirkli nedomājot: "Mans iedvesmas avots gleznojot, un viens no maniem vistuvākajiem draugiem."