Katrs brauciens pie Līgatnes Dabas taku zvērkopes Velgas Vītolas rada svētku sajūtu. Šoreiz braucam vasaras pašā pilnbriedā. Velga Vītola smejas – jubilejas sakarā esam tā kā par agru ieradušies, jo divkāršie svētki – lācenes Ilzītes apaļie divdesmit gadi un pašas Velgas 40 darba gadi – Līgatnes Dabas takās tiks atzīmēti tikai nākamā gada sākumā. Taču kurš mums var liegt doties augšup un lejup pa takām, vērot Velgas attiecības ar dzīvniekiem un kaut daļēji justies šeit piederīgiem.
Daudzbērnu mamma
Dienas vidū Velga dodas barot gadu veco alni Maksi. Kad piebraucam pie aploka, alnis izlec no krūmiem un paralēli elektriskā gana joslai skrien uz tikšanos pļavā. Maksi pagājušajā gadā atveda no Latgales Baltkrievijas pierobežā, puiku nācās barot no pudelītes piecas reizes dienā. Tā viņš pierada sagaidīt Velgu nākam ar piena pudeli rokās. Tagad Maksis izaudzis, galvu viņam rotā neparasti veidots ragu kronis, alnis jau sen ēd patstāvīgi, bet Velga vienmēr būs viņa mamma.
Paliekam aiz žoga, Velga dodas iekšā voljērā, lai silē sabērtu barību. Maksis viņai pakaļ soli solī, tad Velga un alnis mīļi pozē dubultportretam.
Vai Velga, kas ar sirdi bija ieaugusi bērnības zemē Burtniekos, varēja iedomāties, ka par viņas dzīves darba un laimes vietu kļūs Līgatne un Dabas takas? Velgai ir dēls Dzintars, meita Dace un mazmeita Emīlija un vēl daudzi desmiti dabas bērnu, kurus viņa paglābusi no nāves, ar knupīti izbarojusi un atgriezusi dzīvē – lācene, alnēni, stirnēni, bebrēni, zaķēni, vilki, lūši, ūdrs, āpsis, mednis, vilki, lapsas un citi. "Ir milzīga starpība, vai dzīvnieks mani uzskata par kopēju, draugu un uzticības personu, piemēram, lāči Puika un Miks, vai kā lācene Ilzīte, kurai esmu mamma, jo kā pašas bērnu viņu ar knupīti izbaroju no pirmās dienas, mainīju autiņus, naktis negulēju, raudāju un arī priecājos par mazuli. Tāpat alnis Fredis, kurš bija lemts nāvei no pirmā elpas vilciena, bet nodzīvoja astoņus gadus! Tagad alnēns Maksis. Dzīvnieks pierod pie mammas, citus neatzīst, un, ja es pašā sākumā vienā mirklī vairs nevarētu te atnākt ar pudeli, Maksis būtu pagalam, svešu klāt nelaistu. Man kā mammai Maksim jāmāca dzīvot. Esmu ieguvusi dzīvnieku uzticību, un tā man ir vērtīgākā balva dzīvē."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 17. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!