Zvērkope Velga Vītola jau trīsdesmit septiņus gadus pilda savus pienākumus Līgatnes dabas takās, fotografē dzīvniekus, raksta grāmatas un māca cilvēkiem saprast dabu. Velga smejas – aizvadītajos gados viņa esot bijusi lāču, vilku, lapsu, aļņu, jenotsuņu un citu zvēru bērnu mamma, bet sešdesmit viena gada vecumā sākt auklēt āpšu mazuļus bija kas pavisam jauns un aizraujošs, kaut prasīja daudz spēka un enerģijas.
Tālāk es pati
Līgatnē rīti jau vēsi, miglas vāli ietin apkārtni mīkstā villainē, rudens sāk iekrāsot kokus un mežus latviski brūnganajos toņos. Pavasarī, kad Latviju pāršalca ziņa, ka zvērkopes mājā jauni iemītnieki – āpši (latīniski Mele mele), pie viņas neaizbraucu, pagaidīju, kad taps stāsti par īpašajiem rūpju bērniem.
Āpsēni pašās marta beigās piedzimuši kādā pamestā graudu kaltē, kur cilvēks visu ziemu nebija kāju spēris. Pavasarī aizgājuši, un redz – telpa izdemolēta, grīda iesēdusies, zem tās saraktas alas, no kaltes pazudušas tautiskās segas un citi adījumi. Skaidrs, kaltē kāds saimnieko. Vīri uzlauzuši grīdu un ieraudzījuši āpšu mazuļus. Zvanījuši uz Dabas aizsardzības pārvaldi – ko darīt? Speciālisti kaltē uzstādījuši nakts redzamības kameras, un noskaidrojies, ka stresa māktā āpšu mamma bērnus pametusi. Mazie jāglābj cilvēkam.
Atvesti uz Līgatni pie Velgas, āpsēni, kuriem tikko sāka vērties vaļā actiņas, jau vismaz pusotru diennakti nebija ēduši, katrs svēra tikai ap kilogramu: "Mēs saradām sarežģīti – viņi jaunajā vietā sastresojušies, bet man nebija padomā, kā rīkoties – Līgatnes dabas takās āpši nekad nebija bijuši. Paldies meitai Dacei, kas beigusi zoodārzu menedžmenta koledžu Anglijā, viņa man no interneta pārtulkoja vajadzīgo. Tālāk rīkojos pati."
Ar āpšiem pildītas vilnas desiņas
Pēc nedēļas Velga atkal šokā – āpsēniem sāka iet nost apmatojums, šie kļuva pliki kā žurkas. "Kas notiek, ko nepareizi daru? Izrādījās, ka šiem zvēru mazuļiem tā ir diezgan parasta lieta, kad viņi pēkšņi pārdzīvo stipru stresu." Taču tie bija tikai pirmie atklājumi un pārsteigumi, kas gaidīja Velgu Vītolu, atkal nokļūstot zvēru mātes godā. Viņa teic, ka tagad zinot, kāpēc sievietes gados vairs nedzemdē, it īpaši trīņus: "Tā ir gandrīz neiespējamā misija. Sākumā viena bērneļa sabarošanas un sakopšanas procedūra ilga divas stundas. Mana viesistaba pārvērtās par iežogotu āpsēnu bērnistabu. Viņiem psiholoģiski vajadzēja ierušināties aliņā, tāpēc visi mājās esošie mīkstie džemperi aizgāja "bērnu" vajadzībām un visas adījumu piedurknes bija kā ar āpšiem pildītas desas."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 7. septembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!