Nav paiju mīļotājs
Sirsnīgajai un komunikablajai Dacei grūti svarīguma ziņā citu aiz citas sarindot dzīves prioritātes. Protams, galvenā ir ģimene – vīrs Pēteris, ar kuru laulībā nodzīvoti trīspadsmit gadi, meita padsmitniece Karmena un dēls sešgadnieks Kristofers. Arī astoņus gadus vecais Burmas kaķis pavisam noteikti ieņem nozīmīgu vietu ģimenes dzīvē.
Dacei nav atmiņu par bērnības dzīvniekiem, ja neskaita divus kāmīšus. Viņa esot suņu, nevis kaķu cilvēks, bet vienīgais ģimenes četrkājainais mīlulis ir Burmas kaķis Infiniti, mājiniekiem vienkārši Finis: "Ilgi briedām kaķim. Meklēju šķirni, kas ģimenei būtu perfekta. Izvēlējāmies burmieti, atradām šķirnes audzētāju, gaidījām, kad kaķus sapāros un kad kaķēni paaugsies. Par pacietību pirmie varējām izvēlēties vienu no četriem kaķēniem. Finis ir īsts kaķsuns. Viņš vērsts uz cilvēkiem. Kristofers gan vēl nebija piedzimis, kad paņēmām Fini, bet runcim ir perfektas attiecības ar meitu un dēlu. Burmietis atšķiras no citiem kaķiem ar to, ka nevis kā kaķis, bet kā mazs suņuks gandrīz visu dienu seko man vai bērniem pa pēdām. Runcis nav baigais paiju mīļotājs, parasti viņu gludām tikai pa galvu. Mani pārsteidz mīluļa drosme. Kad pie mums atnāk ciemiņi, Finis pirmais viņus sagaida, apošņā. Pagaidām viņam vienīgi ar māsīcas Austrālijas aitu suni nav izveidojušās pārāk draudzīgas attiecības. Tikai tad, kad suns iemidzis, Finim šķiet, ka ir droši apošņāt un izzināt ciemiņu."
Dace stāsta, ka nereti cilvēki nopērk kaķim glaunu mājiņu, bet murrātājs labāk izvēlas kartona kasti. Finim dzīvoklī ir četras savas vietas, kur viņš var tusēt, bet to lietošana ir ļoti periodiska, un tikai burmietis pats zina, kurā mēness fāzē kura vieta ir vislabākā. "Amerikā ir kāds kaķu vārdotājs Džeksons Galaksijs. No viņa raidījumiem Animal Planet kanālā uzzināju, ka visiem kaķiem patīk atrasties kaut kur par saimnieku augstākā vietā. Tad dzīvnieks it kā visu kontrolē un ir patiesi laimīgs."
Māksliniece izgatavoja Finim kaķa aktivitāšu koku. Finim šis Daces darinājums ļoti patīk, jo tajā ir vieta gan nadziņu asināšanai, gan plaukti pasēdēšanai un dzīves vērošanai, gan mājiņa, kur ielīst nosnausties. Aktivitāšu koka augstums ir gandrīz divi metri. "Uztaisīju vienu kaķu koku arī Liepājas dzīvnieku patversmei Lauvas sirds. Kaķi to uzreiz atzina. Pat vecs runcis, kurš reti izkāpa no sava būra, uzrāpās augšā. Cilvēki man stāstījuši, ka viņu kaķi bieži neatzīst veikalos nopērkamos kaķu kokus. Es domāju – varbūt tie ož pēc līmes vai ir nestabili. Svarīgi arī, kur iegādātais koks novietots. Vislabāk tam atrasties vietā, kur mājinieki biežāk apgrozās. Tad kaķis viņus redz un ir mierīgs, jo kopā ar savējiem. Ja kaķis mīl palīst zem gultas vai kādā slēptuvē uz grīdas, ar viņu kaut kas nav kārtībā."
Patīk pasteļa putekļi
Svarīga Daces dzīves prioritāte ir zīmēšana, un "mana vienīgā tēma ir dzīvnieki". Viņa atceras, ka septiņu gadu vecumā mamma aizvedusi uz bērnu mūzikas skolu, bet, "kad vecāki redzēja, ka es pie klavierēm sēžu ar asarām acīs, viņi piedāvāja – tad izvēlies, vai nu mūzikas, vai mākslas skolu. Man nebija divreiz jāsaka. Mammas opis bija krāsotājs, viņa gleznas mūsu dzīvoklī karājās pie sienām – dabasskati, jūra. Varbūt no viņa man iedzimta patika uz zīmēšanu".
Dacei ļoti patika zirgi, meitene tos zīmēja no piecpadsmit gadu vecuma, bet pats pirmais zīmējums pasteļu tehnikā bija divu kolliju portrets. No 2008. gada tas ir Agra Straujupa veidotā Kolliju portāla logo. "Savus darbus atdodu, dāvinu. Tikai pēdējos gados zīmējumus sāku likt albumos – lai paliek pašai atmiņā, cilvēkiem rādu. Paveikto glabāju arī datorā."
Vai Daces modeļi ir pacietīgi pozētāji? "Dzīvnieki nevar būt modeļi, bet no galvas zīmēt ir grūti. Es visus darbus taisu no pašas uzņemtām vai citu atsūtītām fotogrāfijām. Cenšos izzīmēt katru sīkāko niansi, katru spalviņu. Tā saglabāju realitātes sajūtu. Ja ir azarts un pašai patīk, varu dzīvnieku uzzīmēt dienas laikā. Ja nepatīk vai nesanāk, tad darbs var ieilgt."
Sākumā Dace zīmējusi ar grafīta zīmuļiem, tad ar pasteļu zīmuļiem. Specifika pasteļiem ir tāda, ka tie smērē, rokas vienmēr netīras līdz apakšdelmam. Tagad Dace darbus glezno arī ar akrila krāsām.
"Man piemīt salīdzināšanas niķis, maz kas pašai līdz galam ir pilnīgi pa prātam, taču aizrauj un nomierina darba process, patīk pasteļa putekļi. Iesaku īpašniekiem gatavo portretu likt rāmītī zem stikla, lai ar rokām neizsmērē zīmējumu." Daces iemīļotais darbu izmērs ir A4 uz papīra, uz audekla 30x30. Māksliniece bilst, ka bez suņiem, kaķiem un zirgiem dažkārt top arī kāda cita dzīvnieka portrets.
T krekli arī pasaulē
Sešpadsmit gadu Dace nostrādāja valsts darbā. Tagad viņa ir brīvmāksliniece un digitālā mārketinga aģentūras līdzīpašniece. Viņa priecājas, ka ir vairāk laika hobijiem. Kopā ar vīru Dace jau vairāk nekā gadu dizainē T kreklus. Tos izvēlas cilvēki, kuriem patīk oriģinālas lietas. Dzīvesbiedru aizraušanās veidojas par jaunu pieeju apģērbu dizainā – T kreklu un džemperu apdrukā ar oriģināliem dzīvnieku zīmējumiem mandalu tehnikā. Māksliniece pārliecināta, ka dzīvnieku kults pasaulē vēršas plašumā. Viņa uzmanīgi seko, kādi dzīvnieki ir modes tendenču topā, un rūpīgi gatavojas darba procesiem. Kādā sieviešu pašpilnveides pasākumā viņa uzzinājusi, ka hinduismā un budismā mandalas ir garīgs, rituāls simbols un mākslas darbs. Dace gan smej, ka T krekli ar mandalām pagaidām drīzāk ir labdarība, guvums nav rēķināms naudā.
Krieviņu ģimene sadarbojas ar latviešu radītu drukas uzņēmumu Printful, kuram filiāles visā pasaulē, un ar internetveikalu platformu Etsy. "Mums pašiem nav sietspiedes ierīces, tāpēc savu dizainu dodam Printful, un viņi uztaisa kreklus." Interneta veikala Etsy platformā tiek tirgoti rokdarbi, arī Daces dizainētie dzīvnieki – spāres, govs, vaboles, ezīši un citas dabas radības – "cilvēkiem patīk, viņi grib mieru un relaksāciju, un mūsu krekli ar šo sūtību piesaista".
Krieviņu ģimenes dizainētie krekli pa kādam jau sastopami Anglijā, Francijā, Zviedrijā, Portugālē, Daces māsa Līga divus kreklus kā dāvanu aizsūtīja uz Jaunzēlandi. Amerikā pa kādam esot. Krekli sastopami arī Latvijā.
Ar minigolfu pasaulē
Divdesmit sešus gadus Dace nopietni nodarbojās ar minigolfu: "Ar šo sporta veidu izbraukāju visu pasauli, Eiropas čempionātos biju labākā Latvijas pārstāve. 2006. gadā Eiropas labāko spēlētāju blicē biju uzaicināta atklāt jaunos minigolfa laukumus Japānā. Minigolfs ir ļoti demokrātisks, piemērots jauniem un veciem, resniem un tieviem, trenē rokas precizitāti, psiholoģisko noturību un prāta mieru, kas man tagad tik ļoti nepieciešami zīmējumu veidošanā. Pēc bērnu piedzimšanas minigolfu mazliet pametu novārtā, bet domāju to atsākt un iesaistīt arī dēlu. Pagaidām Kristoferu vairāk interesē florbols."