Pumas brīnišķīgā pasaule
Vasaras nogalē saulainā dienā Talsu krāšņums aizrauj elpu. Tiguļkalnā paredzēts jau devītais Raimonda Tigula un viņa draugu koncerts, un pilsētiņā manāms cilvēku pieplūdums. Mūs pārsteidz dzeltena zīme pie ceļa ezera krastā – fonā melna pīles figūra un aicinājums – saudzējiet! Kā apliecinājums tam, ka zīme darbojas, uz pašas ietves ar savu pēcnācēju bariņu apmetusies pīļu mamma. Putni nereaģē uz gājējiem, garām braucošie auto piebremzē. Tepat ezera krastā atrodam meklēto trīszvaigžņu viesu namu Saule. Saimniece Viktorija Bergmane mūs jau gaida. Viņa stāsta, ka restaurētā māja, kas saglabājusi savu seno pievilcību, tapusi XIX gadsimta beigās. To kā muižas kalpu māju 1858. gadā cēlis barons Heinrihs fon Firkss (1831–1889). Vēstures gaitā barons fon Firkss licis nojaukt visas sev blakus atrodošās kalpu mājas, un šī ir vienīgā kalpotāju māja, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tagad tā jau ceturtajā paaudzē pieder Bergmaņu ģimenei un pašlaik ir Viktorijas Bergmanes vīra Venta īpašums. Senā ēka ir atjaunota, piemērota viesu mājās vajadzībām, tajā ir sešas istabiņas. Viktorijai ir 62 gadi, pēc profesijas viņa ir šuvējmeistare, un prasmes noder joprojām – viesu mājā visu pati darinājusi – gan aizkarus, gan gultas pārklājus, gan spilvendrānas. Viesu istabiņas ir saulainas, mājīgas, ar siltām koka grīdām. Mājas seno elpu vēl var just saimniecības telpās, tas fascinē. No terases paveras brīnišķīgs skats pāri Talsu ezeram uz pilsētas vēsturisko centru. Saule kā viesu nams darbojas no 2003. gada. To zina portāla Booking.com apmeklētāji, un viesi uz Sauli brauc no visas pasaules. Te arī sākas stāsts par Pumu.
Nepalika gaisā karājoties
Sēžam uz soliņa pie viesu nama. Tepat netālu uz saulē sasiluša akmens atlaidies melnais runcis Puma. Viktorijai nekad mūžā nav bijis daudz mājdzīvnieku, taču viņa ar mīļumu atceras bērnības baložkrāsas zilganpelēko Mikusiņu un kādu melnu kaķenīti. Vēl te bijis meitas dāvinātais rudais kaķis Persiks, bet tas ņēmis nelabu galu – uz klusās tikai 60 metru garās Pilskalna ielas to nobraukuši lejas kaimiņi. Nožēlojuši nodarīto, bet ko nu vairs. Viktorija toreiz nolēma – vairs nekādu kaķu! Taču visi zinām, cik naivi ir apgalvot – nekad!
Kādā reizē viesu namā uzturējušies cilvēki no salu valsts Kipras, kas atrodas uz austrumiem no Grieķijas. Viktorija smej – tie paši grieķi vien ir. Viņi stāstījuši – salinieki svētlaimīgi tic, ka tam, kurš nosit melnu kaķi, dzīve solās būt ļoti veiksmīga. Varat iedomāties, ka melni kaķi tur pa ielām neklīst. Viktorija ar asarām acīs noklausījusies stāstu un noteikusi – ja es varētu izglābt vismaz vienu! Izteiktie vārdi nepalika gaisā karājoties. Pēc kāda laika kiprieši atrakstījuši – vai viņa joprojām vēloties izglābt kādu melnuli? Jā, jā, uzņēmīgā sieviete no saviem vārdiem neatteicās. No Kipras sekoja ziņa, ka viens melns runcis uz ielas esot noķerts, atradīšoties pie viņiem mēnesi, jo pēc Kipras Republikas likuma jāliek sludinājums – iespējams, ka runcim ir saimnieks. Tad kaķis būs jāvakcinē, jākastrē, jāapgādā ar Eiropas Savienības lolojumdzīvnieka pasi. Viktorija arī saņēma vairākas runča bildes: "Nekas jau īpašs nebija, sīks, garkājains, aptuveni gadu vecs. Esmu pieradusi pie Latvijas kaķiem, bet šis ar garu purniņu, ļoti slaidām kājām, zaļām acīm. Es jau toreiz kipriešiem teicu – gribu melnu vai zilganpelēki tumšu, šis ir pilnīgi melns."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 4. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!