Dižciltība nav svarīga
Mājas hallē mūs viesmīlīgi sagaida Marija un Diāna. No dīvāna atnācējus piesardzīgi vēro melns omulīgs kaķis. No otra kaķa ne vēsts. Kad pelēcis beidzot atnāk, Marija iepazīstina ar abu ģimenes runčuku CV.
Melnajam ir pavisam neparasts vārds – Purvītis, un tam nav nekāda sakara ar latviešu ainavu gleznotāju Vilhelmu Purvīti. Marija stāsta: "Mūsu mājā vienmēr bijuši divi kaķi. Tolaik, kad paņēmām Purvīti, vēl dzīvs bija mūsu vecais kaķis Garets. Pēterburgā dzīvoja mūsu draudzenes, viņām bija četri kaķi. Kad meitenes pārcēlās uz dzīvi Itālijā, visus kaķus līdzi ņemt nevarēja, un mēs labprāt paņēmām pie sevis melnīti. Viņam bija vārds Netopir (sikspārnis), saīsinājumā Pirčiks, latviskojot sanāca Purvītis. 2018. gada vasarā viņam bija seši gadi."
Marija ar Diānu ir pilsētnieces, bet abām ļoti tuva un svarīga ir daba un dzīvnieki: "Mūsu mājā dzīvojuši tikai no nelaimes izglābtie. Mums ir svarīgi dot māju, siltumu, cilvēka rūpes kādai bez pajumtes palikušai dzīvai radībai." Kad pirms kāda laika nomira Garets, Marija un Diāna sāka domāt, ka Purvītis labāk justos, ja mājās atkal būtu otrs kaķis: "Nolēmām paņemt mazu kaķēnu, lai būtu vieglāk sarast kopā, lai jaunais nesāktu dresēt Purvīti. Patversmēs Ulubele un Labās mājas meklējām mazu kaķēnu, bet tieši tolaik tur tādu nebija. Sākām skatīties sludinājumus un uzzinājām, ka Siguldas apkārtnē lauku mājās dzīvojoša sieviete piedāvā pieklīdušu pelēku kaķēnu. Palūdzām viņu atvest uz Rīgu, un te viņš ir – mūsu Dadzītis."
Marija pelēcīti samīļo ar siltu acu skatienu un uzsver, ka mājdzīvniekus nekad nav iegādājusies nolūkā ar tiem dižoties. Kaut arī varētu atļauties izvēlēties šķirnes dzīvnieku, viņai nekad nav bijuši svarīgi dzīvnieku ciltsraksti un šķirne. Draugi gan sakot, ka izaudzis Dadzītis mats matā līdzināšoties britu īsspalvainajam kaķim. Runcītim ir pieci mēneši, un divus no tiem viņš dzīvo pie Marijas un Diānas. Kaķēna vārds pilnībā atbilst tā raksturam. "Divu mēnešu laikā tā īsti vēl neesam ieguvušas viņa uzticēšanos, kaķēns joprojām ir ļoti piesardzīgs. Līdz ar to par glāstīšanu vai turēšanu klēpī pagaidām jāaizmirst. Vienīgā cerība, ka pieaugot jaunais ģimenes loceklis sapratīs, ka nokļuvis mājā, kur viņu mīl, ka te viņš ir drošībā un par izdzīvošanu vairs nekad nebūs jācīnās."
Toties Dadzītis uzreiz sapraties ar Purvīti. Abi kopā gan rotaļājas, gan guļ līdzās – tā vien šķiet, ka jaunulis melnīti uzskata par savu vecāko brāli, kas jāklausa, kas iemācīs viņam visas runču dzīves gudrības.
Ar dzīvnieku barošanu Marija un Diāna neeksperimentē: "Mums ir zinoša veterinārārste Zane Kalniņa veterinārajā ambulancē Toto Imantā. Pēc viņas ieteikuma kaķus barojam ar sauso barību."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 17. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Apbrīnoju Mariju!
Christy Walton
ļuļa no NRA