Šī Jorkšīras terjera jauktenīša saimnieces ir Rasa Nate Beitnere, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolas otrā kursa studente, un viņas mamma – māksliniece, keramikas pasniedzēja Dace Timule. Suņa izcelsmes vieta ir Rīgas Kongresu nama parks, kur savulaik, pirms sešiem gadiem, viena tante palūgusi otrai tantei pieskatīt Jorkšīras terjera kucīti. Robis, saukts arī par Robčiku, Bobi un pat Borisu Bablinski, ir šīs pieskatīšanas procesa rezultāts. Bet Rasai vienkārši gribējies suni, viņas mammai – ja suni, tad maziņu.
Atbildība pret parakstu
Taču, iecelts ciemiņa klēpī, nevis gultiņā, Robis ir mazliet apjucis. Sēž gan rātni, pakaļkājas uz sāniem pašāvis. Rasai Robins ir pirmais suns, arī Dacei. Viņa stāsta: "Vispirms mums bija akvārija zivtiņas, tad Džungārijas kāmji. Smieklīgi – atceros, divus iegādātos viena dzimuma kāmjus vedām mājās ar 3. autobusu. Rasai klēpī kartona kaste ar kāmjiem, pēkšņi dzirdu: viss autobuss runā par kāmjiem. Citi smīkņā, atskan komentārs: "Mums arī teica, ka viena dzimuma..." Kāmji mums bija vairākās paaudzēs, bet vienalga gribējās suni." Rasa bilst – viņai gribējies suni, lai būtu iemesls iet staigāt: "Man ļoti patīk pastaigāties, bet 12 gadu vecumā nevaru tā iet un viena staigāt, suns būtu labs attaisnojums." Uzzinājuši par paziņu mājās piedzimušajiem Jorkšīras terjera kucēniem. Dace noskaidrojusi – gana maziņš, esot gudrs un spalvu nemet.
Robis bijis skaļš jaunais mājas iemītnieks, pirmās dienas bijušas briesmīgas, tik ļoti čīkstējis. "Cerēju, ka viņš būs tāds kārtīgs jorks, bet tad – viena auss pacēlās, otra nepacēlās, un pirmā noļuka lejā. Šausmas! Uz ielas viņu ļoti ilgi uzskatīja par kucēnu. Mēbelēm visus stūrus, apaļos rokturus nograuza. Uz suņu skolu mēs negājām, Rasa tam vēl bija par mazu. Varbūt vajadzēja. Tagad domāju – ja viņš būtu augumā liels, tad būtu citādi, viņš tikai pēc izskata mīlīgs. Pārdaugavā mums ir vesela suņu saimnieku blice, sasveicināmies, runājam. Esam dzīvnieku draugi. Viena suņa saimniece reiz izteicās: nu ko tāds mazs kādam var izdarīt," tā Dace.
Starp citu, kad iegādājušies Robi, Rasa rakstīja vēsturisku dokumentu, kur apliecināja apņemšanos, ka ar suni divreiz dienā ies staigāt, par to rūpēsies, un zem tā parakstījās.
Sakost vilni
Liela auguma suņi Robinam nepatīk, tāpēc Rīgas pastaigās viņš bez saitītes netiek laists. Jūrmalas privātīpašuma teritorijā citādi. Robčikam te ir savs draugs – paliela auguma laika, vārdā Muris. "It kā mājās netiktu dots ēst, viņš aiziet pie Mura, no viņa bļodiņas saēdas, kādu kaulu atstiepj. Murim Robčiks būtu viens kampiens, bet Muris tikai noskatās, kā mazais Robis aizstiepj mājās "mamutu". Savulaik izēda īrnieku kaķu bļodiņas. Baigais izdzīvotājs, visu zina, kur var kaimiņos dabūt ēst," smej saimnieces.
Robis jau pirmajā gadā braucis līdzi ar laivām pa Ventu. No ūdens sunim ir bail, arī mazgāties nepatīk. Un vispār Robins ir siltummīlis, kurš vasarā lien automašīnā, ja durvis ir vaļā, pakarsēties kā saunā. Bet laivu braucienos sunim tiek uzvilkts uzrocītis, kas notur virs ūdens, ja kas. "Reiz braucām pa Ventu ar motorlaivu. Laivas korpusam priekšgals ir ciet, suns pa to dzīvojas un visu laiku mēģina sakost viļņus. Kā vilnis nāk, tā suns – caps! Koda, koda, kamēr kājas paslīdēja, iekrita ūdenī. Pārbijāmies. Suns tā kā sāka peldēt uz krastu, mēs pagriezāmies, airējām pretī, gandrīz pārbraucām pāri. Beigās suni no ūdens izcēlām ar zivju ķeseli. Bet peldēt viņš māk," piedzīvojumus atceras Dace.
Ģimenē Robi kā personību ir pieņēmuši. Rīgas dzīvoklī sunim ir sava paliela pele – pelēka, šūta –, to Robins krata, sit pa grīdu, ka viss iet pa gaisu. Jūrmalas dārzā viņam patīk rakties kurmju alās, un teritoriju viņš ļoti sargā, tiklīdz tiek laukā no istabas, "iezvana" savu klātbūtni ar palēcienu. "Dusmīgi rej uz visiem, kas iet pa ielu aiz žoga, un tiem tur, aiz žoga, nāk smiekli," komentē Dace. Tiesa, pašam par briesmām nav ne saprašanas. Reiz Rīgas pagalmā starp mašīnām pretī nācis kungs ar kolliju pie siksniņas, suns – īsts iedresēts gudrinieks. Dace nav paguvusi pat attapties, kad Robins devies uzbrukumā kollijam. Vīrietis Robim iespēris tā, ka sīkulis aizlidojis pa gaisu un... pazudis. Nav! Abi saimnieki pārbijušies, meklējuši, kur Robis, bet šis bailēs nesis, ko kājas nes, tieši uz mājām. Ar to arī beigušās Robčika pastaigas bez pavadiņas: "Var piekrist, ka tie mazie, kašķīgie suņi ir nejauki, tāpēc, kad pretī nāk liels suns, Robinu labāk pasitam padusē."
Sunītis no balkona
Saimnieces atzīst – riešana ir Robīša netikums, jo īpaši viņam patīk riet Rīgas dzīvoklī uz balkona. Ar riešanu viņš jūtas svarīgs. Kaimiņi uz ielas tā arī saka: ā, sunītis no balkona. "Atnāca mums vēstule no kaimiņa – anonīma, abās valodās: "Jego laj menja besit (no krievu val. – viņa riešana mani tracina, red.)." Arī latviski vietnē Google iztulkots. Nevaru saprast, kurš kaimiņš tas ir. Mums ir piecstāvu māja, dzīvojam otrajā stāvā. Visu laiku domāju, ka tas ir kaimiņš virs mums, kurš uz balkona pīpē. Bet piektajā stāvā dzīvo kaimiņš ar stafiņu. Beigās Robim iestāstījām, ka nedrīkst uz balkona riet, mūs tagad klausa. Mana mamma gan labi nedzird, un kas zina, ko suns dara, kad abi paliek divi vien mājās," stāsta Dace. Vienā reizē viņa dzird blīkšķi uz balkona: "Kaimiņš no piektā stāva savā balkonā izlauzis koka mietu, miets nolidojis uz mūsu balkona. Tad sapratu, kurš ir vēstules autors. Citā reizē mana mamma stāsta, ka uz mūsu balkona putni sākuši olas dēt. Tādas maziņas. Paskatos, izrādās, ka ceturtā stāva kaimiņiene, kurai mazs bērniņš, tā met trešā stāva kaimiņam, pīpmanim, ar paipalu olām. Ar dažām trāpa arī pa manu balkonu."
Kad Robčika Rīgas dzīvoklī nav, šķiet, māja ir tukša. "Viņš nav nekas īpašs, bet pieņemts kā ģimenes loceklis. Vispār man šķiet, ka pirmo suni vajag ņemt augumā mazu – lai saprastu, ka ar lielu suni joki ir mazi," uzskata Dace.