Mazās čiepiņas
Ieva Vaivode mūs sagaida nelielās trīsstāvu mājas pagalmā, lai mazie sunīši nerietu, sagaidot ciemiņus mājā. Teodors patlaban guļ, negribētos viņu pamodināt.
Jaunajai sievietei pie kājām glaužas pelēki raibs tīģerītis ar kuplu kažoku, vārdā Mingus. Ieva raiti stāsta: "Visi kaķi pie mums atnākuši paši. Mingus pirms astoņiem gadiem pieklīda netīrs, savēlies. Pirms pusgada runcis sasirga, kļuva apātisks un bez spēka. Aizvedām uz Mazo brāļu hospitāli, izrādās, runcim cukura diabēts. Pirms tam pie draudzenes kaķa cukurslimnieka apguvu māku aprūpēt diabētiķi, tāpēc ar Mingu nekāda apjukuma nebija. Tagad viņam regulāri kontrolēju cukura daudzums asinīs, divas reizes dienā injicēju insulīnu, viss ir labi."
Kāds no draugiem uzmeistaroja runcim skaistu māju ar "lodžiju" un skatu torni otrajā stāvā. Gan labi izskatās, gan Mingum pa prātam. Arī mājas iedzīvotājiem nav iebildumu pret skaisto dzīvnieku.
Dzīvoklī kļūstam par vērtīgas informācijas avotu ziņkārīgajiem četrkājainajiem. Katrs cenšas izzināt, no kurienes nākuši, ar ko mēs satiekamies. Otrā istabā iekunkstas Teodoriņš, Ieva paņem dēliņu uz rokām. Nomierinās arī suņi un kaķi. Katrs šiverē – viens nes mums atrādīt mantiņu, divi iekārtojas grozā pagulēt, viens no kaķiem ieņem vietu uz siltā radiatora, cits laiski aizmieg kaķu kastē.
Ieva, dzimusi rīdziniece, stāsta, ka pieķeršanās dzīvniekiem viņai jau no agras bērnības. Toreiz ģimenē bija afgāņu kurts, kad tas aizgāja citos medību laukos, vecāki citu suni nav gribējuši, bet Ieva par to vien sapņojusi. Pirms divpadsmit gadiem viņa atrisināja problēmu kompromisa ceļā, atvedot mājās vismazāko suni pasaulē – čivavu Tigiju. Kad Ieva ar draugu Aini jau dzīvoja atsevišķi, šķita, ka Tigijai vienai mājās garlaicīgi: "Braucām viņai pēc draudzenītes, bet atvedām čivavas māsiņas Flaviju un Dafiju. Tigija sākumā bija nesaprašanā – vai tad jums ar mani nepietika –, bet ātri sarada. Čiepiņas ļoti draudzīgas savā starpā."
Viesatnieču laime nelaimē
Pirms divarpus gadiem Latvijas sabiedrību pāršalca ziņa, ka Jaunpils novada Viesatas pagastā kādai sirmgalvei konfiscēti 48 suņi. Viņu šausmas ilgušas gadiem – sieviete suņus nelaida ārā, viņi bija bailīgi, slikti kopti, slikti baroti. Suņi nokļuva patversmē Labās mājas. Pateicoties darbinieku pašaizliedzībai, nelaimīgie tika izārstēti, sakopti, atguva svaru, un pamazām tos atdeva sirsnīgiem cilvēkiem. Divi viesatnieki tagad dzīvo pie Ievas: "Murīti paņēmu pirmo. Viņš bija bailīgs, bet ļoti mīļš. Purniņš apskādēts, jo Viesatā suņi cīnījās gan teritorijas, gan barības dēļ. Patversmē spriedām, ka Murim ir astoņi gadi, bet gan jau bija vairāk, jo viņam slikti zobi. Miku paņēmu pirms pusotra gada. Viņa Labajās mājās no viesatniekiem bija palikusi pēdējā, neviens neņēma, jo bija bailīga un nikna, sakodusi citas suņu meitenes. Man sunītes palika žēl. Sākumā pat nopirku viņai uzpurni, bet nevajadzēja. Patversmes sunīši ir kā bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Ar viņiem ir mazliet jāpadarbojas. Jāpaiet laikam, kamēr viņi saprot, ka vairs nebūs jācīnās savā starpā, ka ēdamā pietiks visiem un no cilvēkiem nav jābaidās."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 12. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
rūgtā patiesība
Gan