Ugunskurā gail pagaļu izdeguļi, un gruzduma rūgtums savienojas ar rudens jaušamo aromātu. Valts uzvilcis Indijā no kāda himalajieša pirktu čakru spektros adītu siltu jaku, ar kovboja hūti galvā un gaiseni rokās skaļi runā un smej kā cilvēks, kuram mūža bagāža ir viņā pašā. Izcilais foto meistars ir erudīts stāstnieks, brīžiem īsts barona Minhauzena līdzinieks. Fotogrāfa stāsti ir dimantspoži un aizraujoši, smalki balansē uz ticamā un neticamā robežas, un man atliek tikai ticēt. Vai arī neticēt. Es izvēlos ticēt.
Zvaigžņu putekļi
Doties pie Valta Kleina rosināja ziņa, ka viņa un Rasas jaunajā mājvietā dzīvo trīs kaķenes. Valts iesēdina mani verandas dīvānā, gādīgi uz kājām uzsedz pledu, atnes melnas kafijas tases. Valta atklāsme satriec: "Vēl februārī mana pasaule bija nodzisusi. Tā bija Dantes elle. Tumsa, kurā gulēju naktīs, bija interesantāka par pasauli, kurā no rītiem modos. Beigās izrādījās, ka D vitamīns organismā ir uz nulles. Tagad eju kā lokomotīve."
Valts sabiksta gruzdošo ugunskuru: "Kad sākām šeit dzīvot, Rasa teica – gribu kaķi. Labi! Aizbraucām uz Ulubeli Līčos. Par Ulubeli nekad neesmu interesējies. Šo to zināju, varēju līdzi just, bet, ja es tur kā sūds pa putraimiem maisītos, tas neko nemainītu. Zini, katrs notikums rada jaunas dimensijas. Kamēr tu staigā gar jūru un redzi jahtas pie horizonta, tu neesi Kolumbs, tevi nesaista ne tās jahtas, ne ceļojumi. Ulubelē ieraudzīju veco suņu būdu, kas bija manā iepriekšējā ģimenē, kad dzīvojām Mežaparkā un mums bija lendzīrs un bernietis. Tā būda Ulubelē joprojām kalpo. Es pavilkos emocijās, pinkšķis uznāca. Izstaigājām patversmi un ieraudzījām Džefu, baltu ar melniem pleķīšiem. Gājām noformēt dokumentus un no kopējas uzzinājām, ka Purvciemā saimnieki aizbrauca no dzīvokļa un divus kaķus atstāja mumificēties, bez barības un ūdens. Pēc divām nedēļām iedzīvotāji kaķus sadzirdēja, izsauca policiju, atveda uz patversmi. Džefa bija viena no abām. Sapratām, ka jāņem arī otra."
Džefu un otru kaķeni pelēko Tifu pēc kāda laika ieraudzīju istabā uz palodzes, bet pagalmā no klētiņas, savu teritoriju pārraugot, modeles gaitā izsoļoja trīskrāsu kaķene, vārdā Foto. Valts stāsta: "Arī šo ieraudzījām Ulubelē, bet nu nevaram mēs ņemt trīs kaķenes! Pieteicu, lai viņu rezervē, es atradīšu tai kaķenei mājas. Neatradu. Kādā dienā Rasas mamma Baiba saka – ja jūs to kaķeni paņemsiet, es no savas pensijas maksāšu par viņas uzturu. Tagad mums ir trīs kaķenes, tādi paši zvaigžņu putekļi kā mēs visi uz šīs zemes."
Saskaņot frekvences
Vaicāju, vai tagad apkārtnes runči dārzā nečurā stūru stūros. Ha, Valtam par šo savs stāsts. Reiz viņš noskatījies dokumentālu filmu par gruzīnu zinātnieku, kas pētījis vilku ieradumus, dzīvojis vilku barā un tajā kļuvis par savējo. Noskaidrojis, piemēram, ka vilki ar urīnu strikti iezīmē savu teritoriju. Valts šo atziņu ņēmis vērā: "Jā, te sākumā staigāja sveši runči, bet nemetīšu taču tiem ar čību! Es intensīvi dzēru alu un nočurāju visu robežu pa perimetru. Zini, tas strādā, runči te vairs nenāk! Žēl, pēc lietus viss atkal būs jāatkārto (sulīgi smejas)."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 4. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Karlis