Atnāc uz ballīti, ieklausies un spēlē līdzi!

Tautas muzicēšana Latvijā ir sena un aizvien vitāla tradīcija, kam ir vairākas funkcijas, atklāj Iveta Dukaļska, kas pēta šo fenomenu, muzicē pati, kā arī pirms 22 gadiem aizsākusi un organizē Latvijas tautas muzikantu svētkus un saietus. Pirmkārt, tautas muzikants – tā ir pašapliecināšanās, zināms statuss. Agrāk muzikants ikvienā pagastā bija viena no četrām svarīgākajām profesijām līdzās mācītājam, skolotājam un dakterim. Otrkārt, tas ir prestiža un goda jautājums. "Ja mans vectēvs vai tēvs bija muzikants, kā es varu nebūt! Arī no šodienas viedokļa tā ir prestiža lieta – piederu tautas muzikantu kopienai," komentē Iveta. Trešā ir sociālā funkcija, iespēja nopelnīt. Lai gan XX gs. 30.–50. gados muzikantiem biežāk maksāja graudā, Latgales kāzās, piemēram, muzikanti staigāja ap galdu, spēlējot pasūtītos gabalus, un kāzu viesi viņiem meta cepurē naudu. "Un vēl – cilvēki muzicējot gūst emocionālu piepildījumu, tā ir tāda kā psihoterapija. Visādos dzīves brīžos – gan priecīgos, gan bēdīgos."

Brauca meklēt pērles 

Sākt pētīt tautas muzikantus Ivetu savulaik pamudināja Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts, pie kura viņa mācījās folkloras kopas vadītāja amatu. "Tas man bija stimuls 2001. gadā, kad vēl strādāju Barkavas kultūras namā Madonas pusē, izlikt sludinājumu, ka muzikanti, kas muzicē mājās, tiek gaidīti uz saietu. Aktivitāte no apkārtnes cilvēkiem bija nenormāla, atnāca arī ap 400 skatītāju!" Iveta stāsta par savu jaunievedumu – uzlikt tautas muzikantus uz publiskas skatuves. 

Maisam gals bija vaļā – Iveta sāka rakstīt projektus Kultūrkapitāla fondam saietu rīkošanai, sāka arī doties pētniecības braucienos pa Latviju. "Esmu izbraukusi lielāko daļu pagastu Latgalē, arī Vidzemi, Kurzemi. Studēju folkloristiku LU un piedalījos Janīnas Kursītes organizētajās ekspedīcijās. Braucu apzināt tautas muzikantus un visiem vienmēr teicu, ka braucu meklēt pērles."