Jau rakstīju, ka no visām slavenībām, kuras uzdzīvojušas bāros un krogos, vislielāko ietekmi uz šo kultūru atstājis Ernests Hemingvejs. Tieši viņš daudzus bārus padarījis par tūrisma objektiem, bet kokteiļus – slavenus. Taču viņš nav vienīgais.
Debates un iedvesma
XX gadsimta sākumā literāti bāros dirnēja īpaši cītīgi, jo tolaik radošajai inteliģencei bāri un krogi bija nozīmīgas tikšanās vietas. Tur viņi varēja debatēt, apmainīties idejām un viedokļiem un gūt iedvesmu.
Turklāt atšķirībā no gleznotājiem un citiem māksliniekiem, kuriem, lai radītu mākslu, bija vajadzīga speciāla telpa un piederumi (otas, krāsas, akmens, kalti), rakstnieki radošajam darbam varēja nodoties arī bārā. Papīrs un zīmulis daudz vietas neaizņēma.
Tā dzīvoja un strādāja ne tikai Hemingvejs, bet arī Viljams Folkners, Frānsiss Skots Ficdžeralds, Džons Steinbeks, Džeks Keruaks, Jūdžins O’Nīls. Viņi ne vien rakstīja par alkoholu, bet arī pastāvīgi atradās spēcīgā tā iespaidā.
Bāri kļuva par vietu, kur radošie ļaudis satikās un sludināja savus uzskatus, tie piešķīla jaunu dzīvības dzirksti viņu dzīvei.
Bunjuela ideālais bārs
Savdabīgs uzskats par to, kādam jābūt ideālam bāram, ir sirreālistiskajam kinorežisoram Luisam Bunjuelam. Viņš apgalvoja, ka nekad nav izlaidis nevienu aperitīvu, un smalki aprakstīja, kā viņa dzimtajā Spānijā kafejnīcas atšķiras no bāriem. Bunjuels uzskatīja, ka kafejnīcas ir iestādes, ko apmeklē, ja ir konkrēta vajadzība vai norunāta satikšanās, savukārt bārā cilvēki uzturas, lai panāktu viesa statusu. Bunjuela ideālais bārs bija iespējami tumša, klusa, ērta un arī vientuļa vieta. Viņš uzskatīja, ka jebkādu mūziku bārā vajadzētu aizliegt, pietiktu vien ar duci galdiņu, pie kuriem sēdētu tikai pastāvīgie apmeklētāji, kuri savā starpā nesarunātos.
Bārs un mūziķi
Tieši bāros savu pirmo skatuves rūdījumu guva neskaitāmi mūziķi – gan pianisti, gan dziedātāji un citi. Iespējams, tieši tāpēc viņi vēl ilgi pēc tam, kad jau sen kļuvuši slaveni un spēj piepildīt lielas koncertzāles, bāros jūtas kā mājās. Pasaulē ar bāru kultūru visciešāk savijies džezs, tik ļoti, ka nereti robeža starp bāru un džeza klubu ir visai izplūdusi.
Šajā kontekstā pieminams Toms Veits. Tieši viņa dzīvē un daiļradē bāru kultūra atstājusi visdziļāko un ilglaicīgāko nospiedumu. Karjeras sākumā viņš spēlēja noplukušos bāros, knapi spēdams sagrabināt grašus iztikai. Par to stāsta Veita pagājušā gadsimta 70. gadu dziesmas – par dzīves un likteņa pabērniem, atstumtajiem, kuri satiekas bārā – ne pašā spožākajā reputācijas vietā, bet kaktā, kur pulcējas visi cerības zaudējušie.
Kasablanka un Cafe Americain
Bāros izklaidēties un iekulties skandalozās situācijās patika gan dzirkstošajai amerikāņu izcelsmes dejotājai, dziedātājai un aktrisei Džozefīnei Beikerei (īstajā vārdā – Frīda Džozefīne Makdonalda), gan daudziem citiem aktieriem. Tur viņi priecājās, svinēja dzīvi un panākumus, tur iekūlās skandālos un sānsoļos, jo līdzās vienmēr bija arī dzeltenā prese, pielūdzēji un nelabvēļi, kuri, katrs savu motīvu vadīts, uzmanīja ik soli. Tomēr, kad 2000. gadu sākumā sprukās nonāca Parisa Hiltone, arvien biezāk uzmācās šaubas, vai daļa tā saucamo nepatikšanu nav rūpīgi izskaitļota sabiedrisko attiecību spēle.
Lai nu kā, runājot par aktieriem, kino un bāriem, prātā nāk Hemfrijs Bogarts, kura slavenākā loma bija bāra Cafe Americain īpašnieks Riks filmā Kasablanka. Cafe Americain bija bārs, kurā Otrā pasaules kara laikā satikās Marokā nonākušie amerikāņi. Riks bija no tiem romantiskajiem vīriem, kuru vilšanās dzīvē un jūtās padarījusi par ciniķi, taču viņš tik un tā savus ideālus nenodod. Ar šo filmu Riks un Cafe Americain ieguva mūžīgu slavu, taču arī īstajā dzīvē Bogarts daudz laika pavadīja bāros un restorānos.