Atšķirībā no grapas un marka tresters nav ieguvis starptautisku slavu, lielie ražošanas uzņēmumi pret to izturas nevērīgi, un ar tā ražošanu nodarbojas tikai saujiņa mazo vīndaru. Tomēr tik un tā tirgū nonāk arī daudz pirmklasīgu vācu spiedpalieku brendiju jeb tresteru.
Bez ambīcijām
Tresters Vācijā nekad nav bijis un nav lielo alkohola ražotāju interešu lokā. Lielie ražotāji jau kopš XIX gadsimta koncentrējas galvenokārt uz vīna brendiju, atstājot spiedpalieku destilātus "lauku radinieku" statusā. Mozeles, Reinas, Mainas reģiona vīndaru darbību tas neietekmēja, jo sākotnēji viņi apstrādāja vīnogu spiedpaliekas tikai savam patēriņam.
No vīnogu pirmā spieduma iegūtais vīns nonāca pārdošanā, no otrā spieduma, sajaucot to ar ūdeni, sanāca drabiņu vīns (Tresterwein), bet no čagām iegūtais destilāts palika pašu mājās.
Nosaukums Trester (Vācijas dienvidos arī Treber) nemodināja nekādas lielās cerības attiecībā uz kvalitāti. Tas ir atvasinājums no senaugšvācu vārda trestir, kas nozīmē ‘nogulsnes’ un asociējas ar vārdiem "duļķains, netīrs".
Vācijas vīni starptautisko uzvaras gājienu sāka, vēlākais, XIX gadsimta beigās, tikmēr par vīnogu spiedpalieku brendiju popularitāti nerūpējās neviens. Līdz pat XX gadsimta vidum tresterbrands bija lauku produkts bez lielām ambīcijām.
Bez priekšrakstiem
Līdz ar to ilgu laiku vācu vīndari un destilētāji varēja destilēt vīnogu spiedpaliekas bez jebkādiem priekšrakstiem – kā vien katram ienāca prātā.
Mozeles upes ielejā par izejvielu kalpoja galvenokārt Riesling šķirnes vīnogu spiedpaliekas, Virtembergas vīndari izmantoja Trollinger un Lemberger spiedpaliekas. Norādes par izmantotajām vīnogu šķirnēm uz etiķetēm nebija pieņemts likt pat vēl XX gadsimta otrajā pusē.
Rūpes par drabiņu (čagu) brendija kvalitāti vāciešiem radās vēlāk. Var teikt, ka izmaiņas domāšanā notika XX gadsimta 80. gados, iedvesmojoties no itāļu grapas destilētāju panākumiem un vienlaikus arī vācu vietējo vīnu kvalitātes uzlabošanās.
Tirgū parādījās pirmie tresteri, kam bija noteikts gadagājums un nosaukta vīnogu šķirne. Arvien vairāk vīndaru sāka drabiņu brendija brūzi uzskatīt ne tikai par otršķirīgu papildienākuma avotu, daži destilētāji pat sāka šos brūžus attīstīt kā pastāvīgu uzņēmējdarbības veidu.
Labākie ražotāji 1990. gadā pārdošanā laida tresterbrandus, kuri varēja sacensties ar izcilākajām grapām.
Ilga nogatavināšana
Vācu tresteri tiek destilēti pārsvarā vara destilācijas katlos: modernajās iekārtās destilē vienu reizi, bet mazajās un veco laiku destilācijas iekārtās – ar divkāršo destilācijas metodi.
Atšķirībā no itāļu grapas tresteru gatavošanā nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz mitruma līmeni drabiņās. Tādējādi atšķirība starp vīnogu brendiju un vīnogu spiedpalieku brendiju teorētiski ir visai nekonkrēta, jo drabiņās var būt arī neizspiestā vīnogu sula.
Atšķirībā no rūpnieciski ražotajiem vīnogu brendijiem tresteri gandrīz nekad netiek destilēti tik lielos apjomos, lai atmaksātos izmantot kolonnas tipa destilācijas iekārtas.
Vairums vācu tresteru pārdošanā nonāk tikai pēc ilgstošas izturēšanas – daži tiek nogatavināti ozolkoka mucās desmit un vairāk gadu. Tikai nedaudzi ražotāji eksperimentē ar atšķirīgiem koksnes veidiem, izmantojot akāciju koku, ķirškoku vai zīdkoku.
Vai Mozeles grapa?
Sarunvalodā vēl ik pa laikam vietējie šos dzērienus sauc par Mozeles grapu. Protams, uz etiķetēm grapas vārds neparādās, jo par grapu (grappa) oficiāli drīkst saukt tikai spiedpalieku brendijus no Itālijas un itāļvalodīgajiem reģioniem.
Vācijā galvenie trestera ražošanas reģioni ir Āra, Mozele, Reinas novads, Reinfesene, Nāe, Pfalca, Frankonija, Bādene, Virtemberga. Par reģionālajām tresteru atšķirībām stāstīšu nākamajā reizē.