Viduslaikos mūki sāka eksperimentēt ar ārstniecības augiem, veidodami dažādus dziedinošus dzērienus, ar ko ārstēt sirdzējus. Taču dzērieniem, kas tapuši klosteros un abatijās, ir visai divdomīga slava, jo tiem tika izmantotas eksotiskas garšvielas, par kuru iedarbību dažkārt nebija ne jausmas, jo tās augušas vietās, kur neviens nebija bijis. Dzērieni tika arī papildināti ar vietējām zālītēm, kas raganu vajāšanas laikos tika apvītas ar ne mazāk šaubīgu slavu, jo tie bija laiki, kad indēšana bija ierasta lieta. Klosteru aptiekās vienuviet tika izgatavotas gan indes, gan spēcinoši uzlējumi. Sirdzējiem bija īpašs iemesls būt pateicīgiem saviem dziedinātājiem, ja viņi tiešām izveseļojās.
Lai nu kā, no šīs aizdomu ēnā mītošās pagātnes laika gaitā radās lieliski un pasaulē pazīstami dzērieni. Mūki pierakstīja receptes, vienlaikus parūpējoties, lai tās nekļūtu pieejamas ikvienam.
Taču, kad XIX gs. klosteri piedzīvoja pagrimumu, daudz zināšanu gāja zudībā, jo rakstisku kopiju vairumam recepšu nebija. Vēlme tās glabāt kā noslēpumu nebija veicinājusi kopiju tapšanu.
Tāpēc, kaut gan daži no liķieriem tiek darināti vēl šobaltdien, labākajā gadījumā ir saglabājusies tikai leģenda un tradīcija. Pat ja recepte saglabājusies, tā ir tikai mīklu virtene, jo tajā minētie augi nav pazīstami un proporcijas nav saprotamas. Turklāt ražošanas tehnoloģijas jāpiemēro mūsdienām.
Tomēr daļa zāļu liķieru kuplina kulinārās tradīcijas arī mūsdienās. Piemēram, Provansā iecienīts ir lavandas liķieris, Polijā tumšsarkanais ķiršu un garšvielu liķieris Nalewka. Tipisks itāļu dzēriens ir piparmētru liķieris Mentuccia no Abruco reģiona.
Daudz dažādu zāļu liķieru ir Spānijā, tostarp Maljorkas un Ivisas salā.
To vidū īpašs liķieris ir šartrēze – franču Chartreuse. Šī liķiera vēsture sākās 1605. gadā kādā kartrēziešu klosterī Parīzes tuvumā. Tur dzīvojošie mūki tolaik nodarbojās ar rūdas rakšanu kalnos un sākumā pat nenovērtēja viņu rokās nonākušo zāļu eliksīra recepti. Tikai 1737. gadā manuskripts piesaistīja klostera aptiekas pārziņa uzmanību. Tā sākās šartrēzes vēsture. Pirmajam dziedinošajam eliksīram bija 71% alkohola. Pilnveidojot ražošanas procesu un garšas ziņā attīstot dzērienu, vēl pēc dažiem gadiem tika iegūts atveseļojošs liķieris ar 55% alkohola – slavenā zaļā šartrēze.
Pēc Lielās franču revolūcijas liķieris kļuva vēl saldāks un maigāks – tikai 40% alkohola. Ar augiem tas tika iekrāsots dzeltenā krāsā. Gan zaļā, gan dzeltenā šartrēze tika izgatavota klostera aptiekā.
Mūsdienās to joprojām ražo kartrēziešu apvienības ražotnē. Par recepti nekas daudz nav zināms – tikai tas, ka tās sastāvā ir 130 augi un spirts. Šartrēzi dzer tīrā veidā kā daidžestīvu vai ar ledu. Vai arī jauc pavisam pasaulīgā veidā – ar sulām un toniku.
Cits pasaulslavens liķieris ir benediktīns – Benedictine. Tā sākotnējo recepti izstrādāja benediktiešu mūki Normandijā 1510. gadā. Franču revolūcijas jukās recepte pazuda. Leģenda vēsta, ka 1863. gadā to atrada franču vīna tirgotājs Aleksandrs Legrāns. Viņs uzlaboja recepti un liķieri nosauca ordeņa dibinātāja svētā Benedikta vārdā.
Marokas koriandrs, Šrilankas tēja un kanēlis, Provansas timiāns, Madagaskaras vaniļa – benediktīna receptē iekļauti 27 augi un garšvielas. Tās piešķir liķierim savdabīgo, medussaldo un vienlaikus pikanto garšu. Benediktīnu dzer tīrā veidā, ar ledu vai izmanto kokteiļos, piemēram, kopā ar dzirkstošo vīnu, apelsīnu sulu. Kokteiļu klasika ir B&B – benediktīns vienādās daļās ar konjaku.