Šāda veida protesta ideja Krievijā nav radusies no nekurienes.Vasīlijs Blažennijs – jā, tas pats, kam par godu greznā baznīca ar krāsainajiem kupoliem sīpolu formā Sarkanajā laukumā celta – bija svētais un jurodivijs. Nežēlīgais cars Ivans Bargais viņu cienīja kā dziļi ticīgu cilvēku, lai arī Vasīlijs reizēm staigāja apkārt pliks (!!!) un neordinārā veidā atļāvās paust kritiskus komentārus par laicīgām norisēm. Savukārt Svētais Mikola pareģoja Ivanam Bargajam nāvi no zibens spēriena, bet cars nevis tiesāja viņu par tādu uzdrošināšanos, bet gan lūdza jurodivoju Mikolu lūgties Dievam, lai šis pareģojums nepiepildītos. Jurodivije ar savu askētisko dzīvesveidu un neprātīgo drosmi spēja ietekmēt valdniekus. Ticība vēl bija stipra – katrā ziņā stiprāka nekā varaskāre. Atšķirībā no mūsdienām. Vārds Юро́дство ir cēlies no vārda юродъ (muļķis, trakais). Юро́дство ir apzināta centība izlikties par traku muļķi. Pareizticībā šo apzināto pseido-neprāta (tam saknes ir garīgas nevis psihopatoloģiskas) ceļu izvēlējās klejojoši mūki, un darīja to Kristus dēļ. Tas bija veids, kā paust patiesību, jā, arī kritizēt laicīgās vērtības un varu, rēķinoties ar sabiedrības ņirgām un nosodījumu, tajā pašā laikā slēpjot savus labos darbus (kā jau kristiešu mūkiem pienākas). Lai arī tiek uzskatīts, ka jurodivoju tradīcija nāk no Vecās derības laikiem (pravieši Jesaja un Ecēhiēls), pareizticībā viņu ir sevišķi daudz – svēto kārtā iecelti 36 jurodivije. Te vien daži citāti no apustuļa Pāvila ceturtās vēstules Korintiešiem, ar kuriem mēdz pamatot jurodivoju tradīciju: "Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam, bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.""Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši.""Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju."Pussy Riot meitenes baznīcā lūdzās Dievmātei, lai tā atbrīvo Krieviju no Putina. Baznīca ir publiska telpa, kas paredzēta reliģisku rituālu veikšanai un ticīgo lūgšanām.
Katoļu un pareizticīgo baznīcās sievietes altārī neielaiž. Meitenes nostājās altārsienas priekšā (kur laicīgi ļaudis, starp citu, drīkst atrasties), un lēkājot noskandēja savu lūgšanu Dievmātei. Tas nenotika dievkalpojuma laikā. Nekāda zaimošana vai apgānīšana nenotika. Abi šie vārdi nozīmē pilnīgi ko citu un attiecas uz cita veida darbībām. Savukārt nevienam nav tiesību cenzēt cilvēku lūgšanas. Arī varai un valstij nav tādu tiesību, pat ja izpildījums kādam šķitis spontāns vai nevietā. Kur gan citur kristietim lūgties, ja ne baznīcā? Jā, tas notika ārpus pieņemtajiem rāmjiem. Un??? Nesen You Tube video varēja redzēt, kā viens pops bučo Putinam roku. Šāds žests būtu saprotams vienīgi, ja Putina vietā atrastos Jēzus Kristus vai kāds svētais. Bet par svētajiem kanonizē pēc nāves, nevis dzīves laikā. Tādēļ mācītāja rokas bučošana prezidentam patiešām ir kristīgo vērtību zaimošana – kad Dieva vietā šādi tiek slavēts politiķis.
Pieļauju, ka Pussy Riot "skaļā" īsā lūgšana atbalsojās daudzu sirdīs. Tādēļ viņām ir tik daudz atbalstītāju un arī tik daudz nosodītāju. Tā jau ir bijis vienmēr. Arī Kristu vietvalži un mācītāji uzskatīja par dumpinieku un bīstamu ķeceri, kas apdraud pastāvošo lietu kārtību. Tomēr runas par "zaimošanu" vai "apgānīšanu" patiešām ir muļķīgas. Ja pajautātu ticīgajiem, kā tad tieši šī īsā lūgšana-dziesma aizskārusi kāda reliģiskās jūtas, diez vai jūs saņemtu daudzmaz artikulētu un saprotamu atbildi. Jo tīri saturiski nav, kam aizvainot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī akcija bija drīzāk politiska nekā reliģiska, lai arī, manuprāt, tai "kājas aug" no senas ortodoksu tradīcijas, kā jau šeit paskaidroju. Kā gan politiska akcija var aizskart reliģiskas jūtas? Šodienas Krievijā, acīmredzot var, – un piebalsotāju ir daudz. Piebalsot – bez iedziļināšanās un jēgas. Tāpat vien. Katram gadījumam. Piebildīšu, ka sienas – arī baznīcas – pašas par sevi nav svētas. Svēta kristietim ir tikai un vienīgi Kristus savulaik nestā vēsts. Un to nevajag sajaukt ne ar kulta ēkas sienām, ne grīdām. Pat ja Pussy Riot mākslinieces nepatīk un ir nokaitinājušas ar savu atļaušanos, tas vēl nav iemesls verbālai nolinčošanai, kur nu vēl – tiesāšanai un tik nesamērīgam sodam. Jācer, ka dienestu uzpirktas sievietes-zeki Pussy Riot meitenes tumšos zonas kaktos nedauzīs.
Pie reizes vēlos liecināt ko pretēju tam, kas šodien bieži atskan publiskajā telpā, proti, ka PSRS reliģija bija aizliegta. Nē, tā nebija aizliegta, baznīcas darbojās un bija pieejamas ikvienam, kas to vēlējās. To labi zinu, jo 80. gadu otrajā pusē vairākus gadus pavisam oficiāli (ar ierakstu darba grāmatiņā) strādāju Jāņa Kristītāja baznīcā Lielā Kalna ielā Maskavas forštatē. Varu apliecināt – svētkos un svētdienās baznīca bija ticīgu ļaužu pilna. Cita lieta, ja cilvēks bija saistījies ar vienīgo partiju, kuras ideoloģijas sastāvdaļa bija ateisms – mācība, ka Dieva nav. Ja jau tam kāds piekrita, baznīcā tiešām nebija, ko meklēt.
Mūsdienās māksla nav tikai uzgleznota glezna, teātra izrāde utt., šodien tā var būt arī pavisam konkrēta sociāla, aktīva rīcība. Globālā komunikācija ir pavērusi iespējas jaunām action-art formām, politiskai vai sociāli aktīvai rīcībai, PR gadījumā - ar nolūku pievērst uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Šādā mākslas darbā mākslinieks pats ir mākslas darba daļa un uzņemas visus ar mākslas akciju saistītos riskus. Vienas minūtes uzstāšanās izraisīja grandiozu varas un sabiedrības pārstāvju "masku krišanu" globālā mērogā. Pussy Riot kļuva par lakmusa papīrīti sabiedrības un valsts stāvokļa testēšanai. Un cik gan viedi tagad izklausās šie vārdi – māksla prasa upurus.
Pussy Riot, bez šaubām, nav nekādas jurodivajas, bet gan mākslinieces. Vien tik daudz, ka jau senajā Krievijā mūki bija atraduši īpatnēju, "nepieradinātu", māksliniecisku veidu, kā pateikt svarīgas lietas cariem un sabiedrībai. Kaut kādā ziņā Pussy Riot, manuprāt, no šīs tradīcijas ir mācījušās.