Pasaule pati par sevi ir postaža, neglīta vieta ar tieksmi uz sairšanu. Atstājiet kādu vietu nekoptu un nepieskatītu, neliecieties par kaut ko ne zinis kādu laiku, un jūs redzēsit. (Kventins Krisps gan jokoja, ka putekļi, ja tos netīra, krājoties tikai četrus gadus un tad to vairāk vairs nekļūstot, bet arī viņa paša vairs nav.) Nedz ētikas normas, nedz likumi, lai cik saskanīgi, to neregulē. Konvenciju piemērošanā pašā par sevi nekā cildena nav, augstsirdīgu attieksmi pret apkārtesošo tās neveicina un no zemiskuma neatbrīvo. Tikai māksla palīdz pasauli kaut kā strukturēt un padarīt dzīvojamu.
Tās visnominālākā forma ir spēja šajā haosā pamanīt kaut ko skaistu, nākamā – prasme šim pieredzējumam atrast vārdus jeb formu, un tā tālāk. Visu, kas pasaulē ir jēdzīgs un dzīvošanas vērts, kāds vispirms pamana. Taču savā īpatnējā veidā un ar savu specifisko spēju skatīties, un nevis tāpēc, ka skaistumu nevar nepamanīt, jo tas tāpat tur ir. Taču tā nav. Nav tā, ko nepamana, pēc tam nenostiprina noformulējot un vēl vairāk – nepielāgo dzīvošanai interpretējot. Un nevis citu, bet sevis dēļ. Lai pats izdzīvotu šajā irstošajā postažā. Runa nav arī par to, ka tā tiek radītas jaunas pasaules un jaunas jēgas. Netiek. Pasaule ir viena, un jēga ir viena – to kaut kā stutēt ar savu saprašanu, lai tā tevi kā dubļu lavīna neaprij. Daži pamanās izdzīvot, lietojot patapinātus citu redzējumus. Taču jo vairāk tādu ir, jo koplietotā struktūra kļūst nolietotāka, klišejiskāka un mazāk noturīga pret sairšanu. Pasaule kā šķidra masa iztek no formītes, kas to vairs nespēj saturēt kopā, saplūst ar lielo masu ārpus formītes un drīz aprij formīti pašu. Pasaule ir pilna ar tādiem pelēcībā dreifējošiem, līdz banalitātei nolietotiem, neko kopā vairs nesaturošiem artefaktiem – banāliem aforismiem, obligātās literatūras topiem, tūristiem atdotiem kultūras pieminekļiem un – kā pastkartes skaistiem – zelta rudeņiem. Tāpēc pamanīšanas un vārdā nosaukšanas māksla jāliek lietā katrreiz no jauna – tāda ir cīņa. Īpaša un pirmām kārtām katram pašam vajadzīga.
Lūk, bija, piemēram, tāds gadījums. Zīmēšanas skolotājs augstskolā uz mums kliedza, kliedza un samazināja atzīmi, ja ar stingrāku līniju akcentējām modeļa kontūras. Nav, viņš kliedza, nav dabā tādu līniju. Apveidi parādās, gaismai tos apslīdot, un tur tie arī pazūd. "Kur te ir kontūra, ko?" viņš prasīja, bakstīdams ar pirkstu Antinoja vaigu. Līnija, ko jūs tur redzat, nav redzēšana, bet iedomas. Viņa paša darbi, grafikas un oforti, līdzinājās tam, kas sanāk, kad bērni paliek monētu zem plāna papīra un ar zīmuli vai krītiņu to nokopē. Apveids parādījās, bet kā kopumam tam svarīga bija arī izsmērētā aura ārpus objekta kontūras. Vēl tas līdzinājās arī tam, kā pavisam mazi bērni ignorē kontūrlīnijas krāsojamā grāmatā. Mācība laikam bija tāda – zināt, ka robežas ir, bet meklēt tās pašam.