Oktobra otrā nedēļa sagriezās dabas apstākļos vētraina. Plašākā cilvēku pasaulē agresija un militārie konflikti nav rimuši. Mums tuvējā laukā arī saduras vairākas puses.
Vai visiem, kurus shēmu būvētāji pieskaitījuši kādai ārēji piemītošai kategorijai – rasei, dzimumam, vecumam, nacionalitātei, ticībai un tā joprojām –, arī balsī jādzied līdzi plakātiskajiem saukļiem? Citādi tos sauks par nodevējiem un izstums!
Man būtu jautājums: vai lielākas bailes nav nevis no svešajiem agresoriem, bet savējiem plakātu nesējiem? Droši vien atradīsies kādi, kuri baidās no šāda "savējo" sociālo saziņas līdzekļu pavairota spiediena un lamāšanās. Tie varētu pakļauties. Viņi pazemīgi pievienotos standarta "dari, kā visiem vajag!", "kas ārpusē paliks, to apspļausim zaļu!" izbīļa ražojumiem.
Vai būtu jāpakļaujas sajūtu vilkmei? Vai tiešām prātam viss uztverē nonākušais un bezapziņas programmu ražotais būtu jākārto pēc līdzības ilūzijai un pielāgojumam standartam?
Ir jāredz izmaiņas, nevis jāpielāgojas. Bailes dzen shēmās. Tur arī rodas "cīnītāji" par plakātu patiesībām. Tur arī trepītes un "pareizo uzskatu" megafoni. Bet vai tas nozīmē, ka atšķirības dēļ es gaidu konfrontāciju – ikviens pret katru? Un ja nu bezgalības mutuļos jau no dabas straumētā pasaule nav gluži pakļauta binārās opozīcijas "tikai jā vai tikai nē" uzstādījumam, kā to prasa konfrontējošās shēmas?
Atkārtošanās vispār, jo sevišķi vēstures "atkārtošanās", ir tikai pavirša skatītāja ilūzijas, kuras sludina konfliktu raisītāji, kas paši sevi iztēlo par tiem, "kuriem uzbrūk" un kuri "tikai aizstāvas". Politikā šo "upura lomas tēlošanu" var vērot ik uz soļa lielākos un mazākos mērogos.
Es diendienā strādāju ar valodu. Atzīstu, ka man reti kļūst svarīgas citas valodas un to lietojums, bez tam šolaiku tehniskā aprīkojuma dēļ spēju iztulkot visu pietiekami.
Plūsmas izjūta un spēja iekļauties tajā, spējas veidot interpretācijas no ārpusējā uz iekšējo, no senā uz tagadējo, jo jēgas pamatā ir ne tikai kultūras mācībā iegūtais, bet arī sevī jaunradītais.
Apstāties nozīmētu nogrimt. Tad vēl: man kāds var piekrist vai arī noliegt manis teikto. Patiesība nav viena, tās nav tikai divas, to ir neskaitāmi daudz. Reizēm pat jūsu bailes var kļūt par dzīvotgribas signālsistēmu, nevis mazdūšību no abstrakta prāta vērtējumu viedokļa.
Kas citādi nevar, lai nēsā plakātus un kliedz. Bet vai visiem tas ir jādara? Mēs esam varoņi katrs savas pasaules izrādē, ko veido mūsu neatkārtojamā jutekliskā īpatnība, uztveres daudzkārtnība, bezgalībā vērstās apziņas un bezapziņas daba, audzināšanā iegūtais un pieredze būt sabiedrībā. Tas viss summā, neko neatmetot kā mazvērtīgu.
Vai attieksmēs ar varu, valsts iestādēm būtu jāmeklē tikai sliktais un jāraisa noliegums? Ja tāda pieeja, drīz pie tā arī nonāksim. Man ir bijušas darīšanas VID pārvaldījumos, un varu teikt tikai pozitīvu par cilvēkiem, kas tur strādā, un viņu attieksmi. Man palīdzēja!
Es gribētu šādu attieksmi redzēt un dzirdēt vairāk kopējā telpā. Kas tiek sludināts, pie tā arī nonāksim!