Jaunībā reti kad spēj būt tik vieds, lai augstskolas pasniedzēja, Lotmana audzēkņa, lekcijās blakām faktiem par, teiksim, Puškina daiļrades metodi vai klaču līmeņa zinībām par "kurš-ar-kuru-gulēja" krievu poēzes Sudraba laikmeta mākslinieku bohēmas barā nofiksētu patiešām būtiskus sīkumus, kuriem vēlāk, tā dēvētajā pieaugušo dzīvē, izrādīsies milzīga jēga. Piemēram, vai zināt, kādēļ visā pasaulē bērnu pasakas aizsākas apmēram vienādi: "Reiz sensenos laikos aiz trejdeviņām zemēm utt."? Psihoterapeitisks ir māmiņas vai tēta balss efekts (pasakas, pastāstiņa ievads), kas nomierina topošo cilvēciņu un kompensē glāstu vai naktsbučiņu. Nieks, jūs teiksit. Protams. Tak pasniedzējs Marks Jakovļevičs, smaidīgi pakšķinot pīpi ar brīnumaini smaržojošu tabaku (dažu padomju augstskolu tikumi!), saviem "ģetočkām"/bērniņiem prozā izstāsta Puškina dzejoli auklītei un vien beigās personīgi rezumē – lūk, ko ģēniji atceras visu mūžu – mīļo auklīti.
Taču laikā, kad no visiem medijiem, datoriem, mobilfoniem uz tevi agresīvi lēkā bailes un nepārtraukti tiec gatavots negatīvajam (būs karš ar Krieviju! Eiropai jābūt možai! Vai tu, apzinīgais viensētniek latvi, esi jau izracis savai ģimenei bunkuru laukos, kurā patverties no atompelnu svelmes un sirojošu pilsētnieku cilvēkēdāju pulkiem, kas meklēs pārtiku, jo šiem taču savu māju nav? Ha-ha-ha!), ir jāsaglabā miers un vēss prāts. Var tikai žēlot tos, kam nedz bērnībā, nedz lielajā dzīvē netika dots vistuvāko cilvēku dziedinošais balss nomiera efekts. Tāda – mierīga – balss neskan Latvijā arī no tautas kalpu mutēm. Sajūta, ka nerimstīgi atrodies uzbudinātu histēriķu sabiedrībā, kur katrs dzird tikai sevi. Atkal mūsos tiek dzītas bailes no nākotnes.
Atcerējos senseno mācību laiku, jo gadījās būt starp jauniem ļaudīm, kas bija izbrīnīti – kā, un tu piecos gados ne reizi neaizgāji uz mauzoleju? Tas taču jūsu, padomju, laikos bija obligāts rituāls katram studentam, vai tad ne? Mīts. Neviens ar varu mūs blenzt uz iekonservēto Ļeņina līķi nedzina. Kad es skatos uz Krievijas valdību, rodas nekontrolējamas asociācijas – Putins arvien vairāk sāk līdzināties Ļeņina mūmijai – naidā atiezts smīns, cinisks jociņš pret jebkuru, kas izplata "ietekmi no Rietumiem", un ārprātā augsta pašapziņa.
Protams, nekā heroiska nav arī gļēvajos ļurbās (vairākums tā saukto Latvijas politiskās elites pārstāvju), kuri tikai TV kameru priekšā ieņem lomu "politiķis", bet reālajā dzīvē, šaubos, vai bērniem prot pasaciņu mierīgi pažūžot. Vai viņiem kaut reizi ienācis prātā, ka arī "tauta" gaida mierinošo vakara balsi? Tad labāk izvēlēties dzīvot starp mākslas un kultūras tēliem – gan antīkiem, gan renesansiskiem, gan no laikmetīgās mākslas arsenāla. Galu galā lielas atšķirības starp Ļeņina mūmiju un Demjena Hērsta formalīnā iebāzto tīģerhaizivi taču nav. Izņemot naudu. Hērsta mākslas darbs vismaz maksāja 12 miljonu (2004. gada pārdošanā). Pirms haizivs sapuva. Un kurš var pateikt, vai jaunais lops, kas tika iebāzts miljonāram Stīvenam A. Koenam piederošajā laikmetīgās mākslas akvārijā, vairs bija Hērsta darbs Fiziskās nāves neiespējamība dzīvā apziņā? Kāpēc šādas pasaciņas tautas nomierināšanai pirms miega mums nestāsta Valsts prezidents vai premjere TV kanālos?