Aiz matemātikas formulām ieraudzīt pasauli man nācās daudz grūtāk. Tomēr fizikai neiztikt bez matemātikas, kad tā mēģina skaidrot, piemēram, attālumu līdz apvārsnim. Un tāpat – gan relatīvi, gan absolūti – mēs mēģinām nomērīt zināšanas un atmiņu. Atcerēties – tas nozīmē nenozaudēt pēdas un neiet vēlreiz, nenozaudēt atskaites punktus, kamēr mērogs nemitīgi mainās, jo attālums līdz apvārsnim nesarūk, tas kļūst arvien lielāks.Būtu priecīgi un vērtīgi Blaumaņa jubilejas gadu redzēt nevis kā danci ap viņa pieminekli, bet kā apliecinājumu atmiņai, kas mūs notur un noturēs uz ceļa. Vērtējot absolūti, pret nulles punktu, Blaumanis ir pagātnes ikona, par kuru var atgādināt un uztaisīt kādu pliekanu šovu vai ar kuru var izdiedelēt uzmanības gramus, pakāpjoties uz viņa vārda. Bet ne jau atmiņas zaudēšana būtu bīstama. Bīstama ir tās neiedzīvināšana. Citādi atmiņai nav nekādas vērtības. Tāpēc var piekrist Paulam Bankovskim, ka Blaumaņa piemiņai neviena izdarība kaitēt nevar. Kaitēt varam tikai paši sev. Un turpinājumam. Blaumanis ir radījis darbus, kam piemīt pasaules vēriens un kas paliek drošs atspēriena punkts ne tikai katram jaunam literātam, bet arī mums kā nācijai, kuru no neattīstītu cilvēkveidīgu būtņu bara atšķir gudrība, t.i., pieredze, iedziļināšanās sevī un pasaules pārredzēšana. Savukārt, salīdzinājums, kas atgādina, ka Blaumaņa noveles un lugas Latvijā joprojām paliek nepārspētas, vērtību iegūst tikai tad, ja no šī lepnuma mēs iegūstam spēku un turpinām darbu, kam piemīt vismaz tikpat liels mērogs. Literatūrai nav jāmaina pasaule, bet izcila literatūra to tomēr vienmēr maina. Nudien nezinu, vai māksla dara cilvēkus labākus, bet tā piedāvā plašāku rīku joslu un aizraujošāku, kaut arī sarežģītāku spēles laukumu. Blaumaņa brīnums ir stila tīrība, tēlu psiholoģisko zīmējumu precizitāte, aizrautīgums un piesātinājums, kas lasītāja vai skatītāja uzmanībai neļauj ne mirkli atslābt, vienlīdz nodarbinot emocionālo uztveri un prātu. Pilnīgi nekā lieka – tas tiklab attiecas uz viņa novelēm, cik uz lugām. Apbrīnojama mērķtiecība, kurā Blaumanis nav zaudējis līdzpārdzīvoju un, man gribas domāt, ticību, ka cilvēks spēj attīstīt ne tikai apkārtējo pasauli, bet arī pats sevi. Un Blaumaņa darbi man šķiet īpaši piemērots pamats sarunai par latviskumu un latvisko identitāti, lai kā šis jēdziens pašlaik netiktu niecināts un izskausts. Tāpēc viņš diemžēl var izrādīties arī pietiekami neērts. Tāpat kā neērta sabiedrībai var šķist Blaumaņa beznarkozes ķirurģija, taustoties ap vietām, kurās vienaldzīgas pašapmierinātības tauki draud aizspiest asinsriti. Indrānu tēvs taču baidās ne vien par to, kā jaunās paaudzes dzīvos bez vecajiem ošiem, bet kādas tās būs, kad par visu būs nospļauties.Blaumanis šodien ir vajadzīgs, jo viņš joprojām ir mūsu kapitāls. Mākslas, tāpat kā zinātnes, uzdevums nav pilnīgi izskaidrot pasauli, bet gan turpināt meklēt un atklāt. Atmiņas zaudēšana daudz mazāk draud ar atkārtošanos, drīzāk tā draud ar apstāšanos, ar orientieru pazaudēšanu un ar ilūzijām par to, kā esam kļuvuši tie, kas esam, un kā tikt tur, kur gribam nokļūt. Atmiņa palīdz nepārvērsties par punktiem, kas bramanīgā aizgrābtībā par nekam nepiesietu brīvību nepamana atšķirību starp tuvošanos apvārsnim vai tuvumu savam galam.
Blaumanis šodien
Cik stipri skolas gados mani aizrāva fizika, tik vēsas bija manas attiecības ar matemātiku. Fizika ne vien modelē pasauli, bet briedina apjausmu par tās neizdibināmību. Nav taču nejauši, ka daudzi fiziķi bijuši izcili filozofi. Pats bieži mēdzu atsaukties uz kvantu fizikas pamatlicēja Marka Planka teikto, ka mēs, visticamāk, esam tālu no patiesības, ja kaut kas šķiet pilnīgi skaidrs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.